Norvēģiju dēvē par troļļu zemi. Bet kāpēc? Izrādās, ka trollis radies 10. – 11.gadsimtā, kad ziemeļvalstīs izplatījās kristietība.
(Turpinās no 17.jūnija)
Troļļi – mitoloģiskas būtnes norvēģu sāgās
Mīts par troļļiem saglabājies no skandināvu senču kulta, kad svētajās birzīs vai apbedījumu vietās tika pielūgti senču gari. Šajos rituālos šamaņi speciālos tērpos sēdēja pie apbedījumu vietām, lai kontaktētos ar mirušajiem. Ienākot kristietībai, šis kults tika aizliegts ar likumu, ko izdeva 1272.gadā. Tas ir laiks, kad pirmo reizi rakstos minēts vārds “trollis”. Norvēģu sāgās troļļi tiek parādīti kā mirušo gari. Tie ir gan labi, gan ļauni, bet nereti lieli blēņdari. Tunsedā, kas ir tuvākā un lielākā pilsēta, kur manas meitas ģimene reizi vienā vai divās nedēļās brauc iepirkties, ir diezgan prāva troļļa figūra, jo viņi esot bijuši līdzīgi milžiem, tikai nedaudz mazāki. Bet pie kultūras nama kāds mazais trollis aizmirsis ragavas. Viņš pa logu lūkojies, kā bērni dzied un dejo. Kad tie nākuši laukā, trollis meties bēgt, bet ragavas pametis.
Maihaugena – iespaidīgākais brīvdabas muzejs
Lillehamere mūsu atmiņā joprojām saistās ar Ziemas olimpiādi, kas tur notika 1994.gadā. Pilsēta ar apmēram 22 00 iedzīvotāju atrodas 800 metrus virs jūras līmeņa, turklāt tās apkārtne pie lielākā ezera Mjēsa ir gana krāšņa. Pati pilsēta ar ielām, kas ved kalnup un lejup, ar savdabīgām ēkām un baznīcām šķiet klusa un mierīga. Iespējams, tāds iespaids rodas tāpēc, ka ir brīvdiena, kad norvēģi pamet pilsētas un atpūšas kalnos. Taču mūsu mērķis ir iespaidīgākais norvēģu brīvdabas muzejs – Maihaugena, kas atrodas piepilsētā. Šķiet gandrīz neticami, ka visas vecās vēsturiskās mājas muzejā sācis vākt zobārsts Anderss Sandvigs. Viņam bijusi tuberkuloze un ārsti paredzējuši, ka dzīvot atlicis vēl dažus mēnešus. Taču Lillehameres kalnu gaiss spējis paveikt brīnumu un šis kungs nodzīvojis līdz 84 gadu vecumam. Viņš paspējis izveidot brīvdabas muzeju un ilgus gadus to vēl vadīt.
Muzejā vienuviet jūtams gadsimtu ritējums
Līdzīgi kā Latvijā mājiņas brīvdabas muzejā ir pārvestas no dažādām vietām. Tur var redzēt gan bagātu cilvēku bijušās mājvietas, kas rotātas ar grezniem kokgriezumiem, gan pavisam nabadzīgas mājiņas. Gandrīz visām ir velēnu jumti, kādi Norvēģijā ir iecienīti joprojām. Pareizi uzbūvēti, tie kalpo simtiem gadu. Staigājot pa plašo muzeja teritoriju, var mēģināt iejusties 9.gadsimta sadzīves apstākļos mājoklī, kura vidū ir uguns pavarda vieta un dūmi tika laisti laukā pa caurumu jumta korē. Mājas saimnieki gulēja uz klona, kas regulāri tika slacīts ar medījumu asinīm. Vēlāk būvētās mājās ir neparasti īsas gultas, jo tajās gulēja gandrīz sēdus, lai dūmos nenosmaktu. Samērā bagātā 19.gadsimta zemnieka mājoklī ir garš un pamatīgs saimes galds ar tikpat pamatīgiem soliem. Vienā galda pusē sēdēja vīrieši, otrā – sievietes, bet galda galā – saimnieks. Viņam pie kreisās rokas atradās skapītis ar naudu un dokumentiem, bet pie labās – bufete, kuras sānos bija mazas durtiņas stiprajiem dzērieniem. Mājā visas mēbeles ir rotātas krāsainiem kokgriezumiem, pat pulkstenis un skapītis ziepju glabāšanai. Interesants bija gludeklis, kas ir ļoti līdzīgs velējamam dēlim. Ja puisis gribēja bildināt meitu, tad viņš ieradās ar paša gatavotu gludekli, kas bija darināts pēc iespējas krāšņāks. Skolas mājā atrodas veclaicīgi sešvietīgi soli, uz kuriem meitenes sēdēja kreisajā, zēni – labajā rindā.
Brīvdabas muzeja jaunuzceltajā ēkā ir bagātīga un plaša ekspozīcija, kurā var iepazīt norvēģu amatniecības vēsturi un senos instrumentus, ar kuriem “strādā” lelles cilvēku augumā, ietērptas atbilstošā apģērbā. Pārsteidz tautas tērpi, kurus darinājušas norvēģu sievietes. Pērlīšu apdari viņas izmantojušas ne tikai vainagiem, kā tas ir latviešu tautas tērpos, bet arī jostās, somiņās un ņieburos. Turpat var iepazīt arī jaunāku laiku sadzīves apstākļus, ielūkojoties pilsētas “galvas” mājā, iepazīt pasta vēsturi, kas attēlota gan pasta ēkā, gan pasta vilcienā.
