Kalnu atspulgs ezeru dzidrajā ūdenī, klusums un miers, brīvības izjūta un cilvēku īpašā attieksme pret dabu, pret savu valsti. Tādi ir spilgtākie iespaidi pēc ciemošanās meitas ģimenē Norvēģijā. Tur var baudīt neskartas dabas brīnumus, sajust tās pirmatnību, kāpjot vai arī braucot kalnos pa serpentīna ceļu. Stāvot kalnā un raugoties lejup ielejā, ir tāda īpaša varenības un bijības izjūta.
Kalnu ganībās izaudzē
labākos jērus
Kad lidmašīna nosēdusies Oslo lidostā un mašīnā braucam uz Hedmarkas apgabalu, šķiet, ka laiks ir pakāpies atpakaļ apmēram par divām nedēļām. Var redzēt ziedošas pienenes, ceriņus, pīlādžus, kā arī vērot sējas darbus. Zilais ūdens atdzīvina pelēko klinšu sienas un, sajaucoties ar zaļajām ielejām, veido kontrastus, kas padara ainavas pasakaini skaistas. Reizēm šķiet, ka kaut kur ceļmalas klintīs koku lapotnē pavīd troļļa deguns un matu ērkulis, bet gaisā līdz ar vēja pūsmu lidinās trauslās laumiņas. Nostātus un leģendas norvēģi lieliski prot izmantot tūristu pievilināšanai. Taču ne mazāk brīnumaini šķiet krāsotie koka namiņi, kas kā bezdelīgu ligzdas pielipinātas kalnu nogāzēs. Pie vairākām mājvietām ir aitu un govju fermas, kuru izvietojums nelielā platībā liecina par prasmi piemēroties šaurībai starp klintīm.
Vairāk nekā puse Norvēģijas teritorijas atrodas virs koku augstuma. Tomēr daba nodrošina perfektu pamatu mājlopu saimniecībai. Aitas pavasaros tiek izlaistas kalnu ganībās, kur netraucētas ganās, līdz rudens pusē tiek novestas atpakaļ saimniecībās. Visu vasaru tās var elpot svaigu gaisu un ēdienkartē iekļaut daudz ko no nesabojātās augu valsts. Norvēģijas jēri ir atzīti starp labākajiem pasaulē. Jā, nenoliedzami kalnu ganībās aitas izskatās labi paēdušas, tomēr apbrīnojami, ka tās atrod barību kalnu ganībās, kur aug vien sīki koki, krūmi, sūnas un zāle atgādina pērno kūlu. Tiesa, ielejās aitas ganās aplokos tāpat kā Latvijā, šķindinot zvaniņus, kuri ļauj ātri atrast ganāmpulku. Bet kalnos aitu atrašanos nosaka ar GPS palīdzību. Norvēģijas fermeru darbs nav sevišķi ienesīgs pat ar visām valsts subsīdijām un aizsardzības mehānismiem, kas liedz ievest pārtiku no citām valstīm. Tāpēc tauta nobalsojusi pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Veikalos tiek piedāvāti gandrīz tikai norvēģu ražotie pārtikas produkti, starp kuriem ir gan aitas gaļas desa, gan vītināta aitas gaļa, gan kazas siers un daudzveidīgi piena produkti.
Saglabā un atjauno vecas lietas
Braucienā uz Lillehameri izmantojam maksas ceļu pāri kalniem. 1100 metru augstumā ir gandrīz par desmit grādiem aukstāks nekā lejā ielejā, turklāt pūš brāzmains vējš. Tomēr arī te ir uzceltas kalnu hutas jeb mājiņas, kur norvēģi brauc atpūsties brīvdienās. Ko viņi tur dara? Pastaigājas vai sēž un bauda saules glāstus. Skarbās ziemeļvalsts iedzīvotāji prot novērtēt īso vasaru un saules siltumu. Norvēģi taupa laiku un naudu, dzīvojot pēc principa – savs laiks darbam, savs – atpūtai. Tāpēc brīvdienās viņus pilsētās ir grūti atrast.
Dīvaini šķiet, ka tik bagātā valstī iedzīvotāji gan izmanto modernu sadzīves tehniku, taču nebūt necenšas atbrīvoties no vecām mēbelēm vai traktora. Ja vēl kalpo, jaunus nepērk. Mana meita Gundega stāsta, ka norvēģi ne vien cenšas saglabāt vecas lietas, bet arī dod tām otru mūžu. Tas tiek darīts, lai iespējami maz piesārņotu dabu. “Apģērbu, apavus un dažādus sadzīves priekšmetus neizmet, bet atdod citiem. Viss tiek savākts vienkopus un par simbolisku samaksu pārdots vai arī atdots par brīvu. Kāda bezdarbniece izdomājusi, ka no veciem palagiem un aizkariem var šūt bērniem apģērbu. Tas ir ļoti pieprasīts, jo lietojot šie audumi ir kļuvuši īpaši mīksti,” stāsta Gundega.
