Vasaras spožā saule reibina un žilbina.
Vasaras spožā saule reibina un žilbina. Tikai pa retam uzpūš liegs vējš. Tik nemanāms tas šķiet karstajā tveicē.
Pļava pilna ziedu. Margrietiņas ar dzelteniem viducīšiem rotājas kā mazas saulītes. Lido raibu raibo tauriņu bariņš. Sienāži klusi čīgā vijoles. Ziedu jūra reibina ar smaržu. Netālu no pļavas atrodas mežs.
Es glābjos un meklēju patvērumu mežā. Mellenājos dūc melna kamene, tik mīksta un samtaina, ka gribētos to noglāstīt. Bet tomēr baidos traucēt tās dzīves ritmu. Varbūt arī baidos no tās asā dzeloņa?
Zilos viršos ganās mani sapņu zirgi. Tālumā atskan dzeguzes kūkošana. Pēc lietus kliedz izslāpusī vālodze. Priedē kaļ dzenis. Skudras darbīgi rosās pa savu skudrupūzni. Mežs pilns dažādu skaņu.
Es piespiežos pie egles stumbra, un pēkšņi man pie kājām mīkstajās sūnās nokrīt čiekurs. Es paveros augšup un redzu: pa egles zariem draiski lēkā brūni ruda vāvere. Mazā kuplaste – kā mani saviļņoja.
Ikkatrs mirklis vasarā šķiet tik neatkārtojams. Esmu aizmirsusi par visu. Pat odi un dunduri mani netraucē.
Es ievelku krūtīs svaigo, dzestro meža gaisu un pa mīksto meža taku eju lēnām uz priekšu. Taka pilna skuju un čiekuru. Mazas, sīkas gaileņu cepurītes redzamas gar taciņas malām. Pieliecos un lasu mazās meža zemenītes. Veru tās uz smilgas kā krelles. Tās smaržo tik saldi un burvīgi!
Mani savā varā pārņēmusi meža burvība. Es ļaujos sapņiem. Raugos kaut kur tālumā. Tur, kur priežu zaru šūpoļu ieaijāti, kavējas mani bērnības sapņi.
