Slēpotāju sezona sākusies, teic Rīgas Austrumu slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas direktora vietnieks, traumatologs – ortopēds Andris Vikmanis. Pagaidām gan daudz vairāk un ar smagākām traumām esot ceļu satiksmes negadījumu upuri – cilvēki nerēķinās ar ziemu un piemirst, ka automašīna var būt bīstama lieta. Slēpošana arī, tāpat kā ragaviņas.
Par drošību aizmirst
“Par drošību cilvēki nedomā – tikai tad, kad pirmo reizi nopietni krīt vai gūst traumu,” atzīst A.Vikmanis. Potītes salīdzinoši ir vairāk pasargātas atkarībā no izvēlētajiem slēpju zābakiem. Kā ideālo variantu traumatologs nosauc ceļu, elkoņu aizsargus, plaukstu locītavu sargus, taču pats arī piebilst – slēpotāji tādus tikpat kā nelieto. Sniega dēļa braucējiem ķiverei gan noteikti vajadzētu būt, jo, krītot uz aizmuguri, galva inerces rezultātā noteikti atsitīsies. Kā apdraudētāko kategoriju A. Vikmanis nosauc bērnus, kuri uz kalniņu braukt ar ragaviņām dodas vispār bez drošības ekipējuma. Teorētiskās, mierinošās runas, ka visas paaudzes tā darījušas, dakteris ieteic atcerēties tad, kad paša bērnam būs nopietna trauma. Salīdzinājumam – tikai pamazām sabiedrība pierod, ka velosipēdistam ķivere ir norma, nevis dīvains izņēmums. Pirms kāpt kalnā ar dēli, slēpēm vai ragavām, vecākiem vajadzētu pārliecināties, ka bērni zina, ko nozīmē droša uzvedība: parādīt, pa kurieni kāpt augšā, kā uzreiz jāatbrīvo ceļš nākamajiem braucējiem, paturēt acīs pārējos. Jāatceras, ka bērnam grūti paturēt uzmanības lokā visu situāciju.
Nepalikt bez palīdzības
Visiem aktīvās atpūtas cienītājiem jāņem vērā, ka triecieni un traumas dzīves gaitā sasummējas. Vertikālie triecieni rezonē mugurkaulā, un A.Vikmanis salīdzinājumam nosauc hokejistus, kuri “visu laiku dauzās pret bortiem”.
Skaidrs, ka par smagu traumu liecina bezsamaņa, un tad noteikti uzreiz jāsauc neatliekamās palīdzības mediķi. Lai stāvokli nepasliktinātu iespējama mugurkaulu skriemeļu bojājuma gadījumā, nevajadzētu pašiem pārvietot cietušo. Ja kritiens ir vieglāks, pirmajā brīdī pašsajūta var arī maldināt, bet droša pazīme ir nespēja pakustināt sasisto locekli. Pirmā palīdzība – vairs nekādu aktivitāšu! Jāņem vērā, ka locītava piepamps, tāpēc labāk laikus tikt ārā no jakām vai zābaka, kombinezona. Aukstums, kaut vai sniegs, mazinās tūskas veidošanos un noņems sāpes, taču to nedrīkst likt uz plikas miesas, lai neapsaldētu. Ja nevēlas saukt “ātros” un pie ārsta dodas paši, nezinot, vai ir lūzums, izmežģījums vai varbūt sarautas saites, locītava noteikti jāfiksē.
“Ārsti būs neapmierināti, ja nāk desmit slēpotāji tikai uzzināt, kas viņiem noticis, un tikai vienam izrādīsies lūzums. Man jau arī tas krīt uz nerviem, bet labāk tā nekā pēc tam saskarties ar sarežģījumiem un smagākām sekām,” godīgi atzīst A.Vikmanis. Turklāt pēc valstī noteiktās kārtības traumpunkts palīdz tikai akūtu – “svaigu” – traumu gadījumos. Ja pēc pāris dienām kāja tomēr sapampusi tā, ka paiet nevar, būs garāks ceļš – vizīte pie ģimenes ārsta, pie ķirurga utt.
