Sarunās ar Alūksnes un Apes novadu dažādu sporta veidu sportistiem izkristalizējusies problēma, ka gandrīz visos sporta veidos trūkst jauno censoņu. Pie manis šī skarbā patiesība atvēlās kā lavīna. Sākumā viens ieminas, ka trūks sportistu un nezina, kāda būs konkrēta sporta veida nākotne, vēlāk vēl kāds un vēl kāds. Un tā visi. Pilnīgi neviens uz manu jautājumu “Kādu redzat konkrētā sporta veida nākotni?” nav atbildējis pozitīvi. It visur atzīst, ka jauno censoņu trūkst. Trūkst volejbolā, trūkst futbolā, florbolā, orientēšanās sportā, skriešanā un slēpošanā. Pat basketbols, kurš ir populārākais sporta veids Alūksnē, droši un pārliecināti par savu nākotni nevar justies.
Ja arī bērni būtu, tad diemžēl ne visi var aktīvi sportot. Jau tā niecīgais bērnu skaits izdalās vairākās grupās – tie, kuri var sportot, tie, kuri nevar, un tie, kuri negrib. Aktīvie sportisti gan met akmentiņus sporta skolotāju dārziņā, taču man gribas nostāties šo sporta skolotāju pusē. Sporta stundās skolā māca no visa pa druskai. Māca skriet, lēkt, slēpot, mest bumbu grozā, trāpīt vārtos, servēt. To visu māca, tas ir sporta nodarbību standartā. Taču arī sporta skolotāji ir bezspēcīgi. Ja es negribu sportot, tas nesportošu. Skolotājs var centies motivēt, lūgties, skraidīt apkārt un solīt nez kādus labumus, bet – ja negrib, tad negrib. Turklāt, piespiedu kārtā kaut ko darot, nez vai izdosies sasniegt labus rezultātus. Svarīga piebilde, ka ne jau skola ir visa sākums, bet gan ģimene. Ja ģimene ir slinka uz fiziskām aktivitātēm, ikdienu aizvada, skatoties televīziju un spaidot klaviatūras taustiņus, tad ir diezgan maza iespēja, ka bērns pats no sevis izdomās kļūt sportisks, ja vecāki to nedara paši un arī nemudina darīt. Vai tiešām skarbā patiesība ir tāda, ka potenciālie jaunie sportisti sēž mājās un skriet, lēkt, spert mācās, lūkojoties datora ekrānā? Tehniski tas ir iespējams, jo mūsdienu datorspēles ļauj ne vien šaut un braukt, bet arī stundām sēdēt bļitkojot, ģērbt lelles, spēlēt tenisu. Datorā var visu. Vai tiešām mūsdienu tehnoloģijas aizstās dzīvi? Īstu dzīvi? Pasaule uz to iet, bet tā vien gribas nospiest pauzi, lai bērni visa modernā vietā dodas, kā kādreiz, spēlēt paslēpes, lēkt klasītes, lasīt divpadsmit kociņus un izvairīties no tautas bumbas. Tā bija manā bērnībā! Man ir spilgtas atmiņas, bērnības draugi un noslēpumi, ko neaizmirsīšu nekad. Vai tīkamas atmiņas būs par pie datora pavadīto laiku un uzvarēto virtuālo cīņu?
