Daudziem vārds „bibliotēka” saistās ar grāmatām un informāciju, ar mācībām un darbu, bet noteikti atradīsies kāds, kas tur pavada lielu daļu sava brīvā laika un droši teiks – bibliotēka ir kā maza planēta, kuru regulāri apciemo nevis NLO vai kosmiskie kuģi, bet cilvēki, kas pēc savas būtības ir ļoti jūtīgas un reizēm – neprognozējamas būtnes. Arī bibliotēkas sienās reizēm risinās drāmas un komēdijas.
Gadās arī tādas dienas, kad vienu pēc otra nākas dzirdēt dažādus interesantus pieprasījumus un dialogus. Iespējams, to pārpilnību nosaka kādas mēness fāzes, bet varbūt vienkārši sagadīšanās.
Vienā no šādām dienām, pavisam aizelsusies, telpā iesteidzās korpulenta sieviete, ģērbusies krietni pavalkātā svīterī, pusgaros rūtainos svārkos un apputējušās botās. Pēc viņas ilgstošās mīņāšanās pie durvīm secinu – bibliotēkā viņa ir pirmoreiz.
Ar galvas mājienu viņu sveicinu un aicinu ienākt.
– Kur ir datori! Man vajag datorus! – viņa uzsauc man „labdiena” vietā.
Tā kā redzu viņas skatienu klīstam kaut kur virs grāmatu plauktiem, mēģinu noskaidrot, vai sievieti interesē literatūra par datortehnikas prasmju apgūšanu, vai varbūt kādu konkrētu programmu.
– Nē, man datorus! Datorus! Kā tu nesaproti! – viņa žestikulē man gar degunu, kā redzams sašutusi par manu neattapību.
Saprotu, ka neko nesaprotu, jo sievietes skatiens joprojām klīst kaut kur man virs galvas, it kā viņas prasītie datori varētu atrasties lampu vietā pie griestiem.
Varbūt viņa vēlas pastrādāt pie datora? Ar plašu žestu norādu, ka lietotājiem paredzētais dators šobrīd aizņemts – kāda studente gatavo kursa darbu, un piedāvāju sievietei iespēju datoru izmantot citās bibliotēkas nodaļās.
– Kā tu nesaproti – man vajag datoru! Kā lai tev ieskaidro – D-A-T-O-R-U,- viņa sauc pa burtiem, ar pirkstu bakstīdama man krūtīs.
Soli atkāpjos, bet viņa man seko ar joprojām pastieptu pirkstu. Atvirzos vēl soli, bet sieviete neatstājas:
– DATORU VAJAG!
Redzu, ka viņa noteikti neskatās uz galdiem, kur atrodas darba datoru monitori, un man rodas aizdomas, ka apmeklētājai vispār nav priekšstata par to, ko viņa prasa.
– Jūs vēlaties pirkt datoru? – riskēju uzdot vēl vienu jautājumu.
– Tad beidzot tev pielēca! – strauji ieliekusies ceļos, sieviete tīri priecīgi noplaukšķināja plaukstas uz gurniem. – Jā, man vajag datoru!
Riskējot izsaukt vēl vienu neapmierinātības lēkmi, skaidroju sievietei, ka šeit ir bibliotēka, un te datorus nepārdod.
– Kā ne?? Kā ne!! Bet man teica, ka te! – sieviete atkal paceļ balsi un draudīgi man tuvojas.
Ļoti gribas vienkārši aizbēgt, jo saprotu, ka šai būtnei ko ieskaidrot neizdosies, tomēr vēl cenšos skaidrot, ka tepat blakus ir veikals, kurā viņa noteikti atradīs kāroto. Pievedu sievieti pie loga un norādu uz veikala ēku. Kaut ko pie sevis purpinādama, kas man ļoti izklausās pēc „datoru vajag”, viņa beidzot atstāj telpu…
Cenšos nedomāt par to, kā viņa savu vajadzību izskaidros elektropreču veikalā, kā viņu tur uzņems, un ko viņa darīs ar iegādāto preci, ja patiešām to iegūs savā īpašumā…
