Pretrunīgus viedokļus alūksniešos ir raisījis pašvaldības lēmums uz citu vietu pārvietot 2001. gadā tēlniecības simpozija “Gadsimtu sasaukšanās” laikā tapušās skulptūras.
Necienīgi, netālredzīgi un nesaimnieciski
Anita Vēliņa, Alūksnes mākslas skolas skolotāja:
“2001. gadā radīto skulptūru pārcelšana uz citu vietu, manuprāt, ir necienīga, netālredzīga un nesaimnieciska.
Necienīga tāpēc, ka noniecinātu to darbu, kas veikts 2001. gadā notikušajā akmens simpozijā “Gadsimtu sasaukšanās”. Tas ir tā laika Alūksnes pilsētas domes, Guntāra Bērziņa vadībā, un Latvijas Mākslinieku savienības veiksmīgs sadarbības projekts – latviešu mākslinieku sajūtas un vizualizācijas, kas akmens tēlos un simbolos atgādina par zudušajām vērtībām, vēsta par senajām leģendām un notikumiem, kas saistīti ar Alūksnes muižas parka vēsturi. Vēl vairāk – arī pašas akmens skulptūras ir daļa no parka vēstures.
Netālredzīga, jo šīs akmens skulptūras ir latviešu mākslinieku modernās tēlniecības darbi, kas savu vērtību ar gadiem vēl vairāk tikai palielina un ir pieejami plašākai sabiedrībai, bet, ja skulptūras pārceļ, tās zaudē jēgu, kāpēc tās ir radītas – saiknē ar muižas parka vēsturi, un mākslinieki ir piemērojuši tās vietai, kurā eksponētas. Šī Alūksnes skulptūru kolekcija ir vērtīga kā vienots komplekss, un nozīmīgs Latvijas mākslas vēstures notikums, kas raksturo sava laika – 21.gs. sākuma mākslas valodas un mākslas procesu fiksāciju.
Nesaimnieciska, jo nepamatoti tiktu tērēti cilvēku un naudas resursi, jo Alūksnes novadā ir tik daudz lietu un vietu, kur tie būtu vairāk nepieciešami kā skulptūru pārvietošanai. Pārvietojot darbi var tikt arī sabojāti.
Atsaukties uz to, ka skulptūras kādu maldina un bojā parka senatnes gaisotni, ir vairāk kā nepamatoti. Tā sen jau ir zudusi – vai tautā zināmās “Lujāna drupas”, asfalts ap Palmu māju un uz tā novietotie transporta līdzekļi, apbedījuma vietas pils priekšā (P.S. Lai miers karavīriem, jo viņi ir tikai upuri lielvaru interešu konfliktiem), arī kolonnas pie pils dīķa nav baronu Fītinghofu mantojums, bet gan ir pārvietotas no Gaujienas muižas, Rutas Sviles skulptūra “Nāra” un pēc viņas projekta tapušās strūklakas pie Jaunās pils ir padomju kultūras mantojums…
Vēsture Alūksnē nesākas un nebeidzas tikai ar Fītinghofu mantojumu, par ko mēs, alūksnieši, esam pateicīgi, vēsture turpinās vēl arī šodien, un ir svarīgi liecināt par to nākamajām paaudzēm.”
“Dzīvojam 2019. gadā”
Madara Sildega – Mieriņa, Alūksnes novada pašvaldības ainavu arhitekte:
“22. augusta tikšanās laikā ar iedzīvotājiem pašvaldības mērķis nav uzsākt diskusiju un balsu skaitīšanu par tēmu “par” vai “pret”. Ir jāsaprot, ka skulptūras tika izvietotas 2001. gadā. Tagad dzīvojam 2019. gadā. Tikšanās laikā mūsu mērķis ir skaidrot cilvēkiem to, kā šo 18 gadu laikā parks ir mainījies, attīstījies, kāds ir tā turpmākās attīstības virziens (vīzija) un galvenokārt to, kāpēc skulptūras tiks pārvietotas.
Līdz šim parkā veiktās izmaiņas notikušas, pamatojoties uz speciālistu izstrādātiem projektiem un pateicoties finansējumam, kuru bija iespējams piesaistīt kultūras pieminekļu atjaunošanai. Skulptūru pārvietošana lielā mērā tiek organizēta pamatojoties uz 2015. gadā SIA “Veido vidi” izstrādāto projektu “Alūksnes muižas parka izpēte un atjaunošanas koncepcija”, kurā minēts, ka, atjaunojot vēsturiskās arhitektūras mazās formas, vēlams pārskatīt jaunieviesto tēlniecības objektu pārvietošanu ārpus parka teritorijas. Kā zināms, parkā šobrīd atjaunotas astoņas no 12 vēsturiskajām arhitektūras mazajām formām, un tūrisma pakalpojuma dažādošanai tika izbūvēta laivu piestātne pie Aleksandra paviljona. Šī gada rudenī arī peldēšanas vietā “Vējiņš” gaidāmas pārmaiņas. Vēl izstrādāti projekti Ķīniešu paviljona un Eola tempļa atjaunošanai, kas gaida savu kārtu realizācijai.
Papildus šo formu atjaunošanai parkā plānots uzlabot ainavu un celiņu segumu. Līdz ar visām šīm darbībām jūtams, ka šobrīd akmens skulptūras parkā vairs nav akcenta elementi, kā tas varētu būt bijis 2001. gadā, līdz ar to, pārvietojot skulptūras, veidojas divi mērķi – turpināt parku attīstīt, akcentējot tā vēsturiskās vērtības un pielāgojot to mūsdienu vajadzībām un apsaimniekošanas prasībām, un atrast skulptūrām piemērotāku vietu, kur tās būtu ne tikai ievērojamākas, bet arī stāstītu savu atsevišķu stāstu.”
