Pagājuši divi gadi, kopš 13.janvāra grautiņiem Vecrīgā. Šajā laikā pēc Kriminālkodeksa 225.panta – par dalību masu nekārtībās – apsūdzēti 74 cilvēki, starp kuriem ir arī alūksnietis Andris Maziks. Viņš atzīst, ka lielākā daļa grautiņa dalībnieku nav noziedznieki un huligāni, bet tāpat kā viņš tajā vakarā Vecrīgā bija idejas vārdā. Pirms gada Andris pieļāva līdzīgu notikumu atkārtošanos, bet tagad sliecas domāt, ka 13.janvāra protesti ir pagātne, par kuru nav vērts runāt. Tomēr nekas vēl nav beidzies, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tika izveidota 13.janvāra biedrība.
– “Tas bija sen, un nav patiesība”,- sākumā izvairīgi saka A.Maziks. Ir pagājuši divi gadi, tas ir vecs notikums, kuru valsta kā karstu kartupeli mutē, bet nespēj norīt. Saskaņā ar likumu šis kriminālprocess ir jāpabeidz, taču neviens nezina, kā to izdarīt. Šā gada pirmajā dienā spēkā stājušies grozījumi Krimināllikuma 225.pantā, kurā mīkstināts sods par dalību masu nekārtībās. Tagad vairs nedraud 8 līdz 15 gadi, bet tikai 3 līdz 12 gadi aiz restēm. Turklāt cietumsodu var piespriest nosacīti. Ja paliktu spēkā iepriekšējie sodi, kad nosacīts sods vispār nebija iespējams., domāju, ka pēc tik ilga cietumsoda piespriešanas kādam apsūdzētajam būtu dzirdami protesti citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Kā var runāt par cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā un Ķīnā, ja tepat patiesībā par huligānisku uzvedību soda ar brīvības atņemšanu uz tik daudziem gadiem! Tagad mēģina mainīt apsūdzību, lai gan uzreiz to varēja darīt – neapsūdzēt masu nekārtību rīkošanā, bet gan huligānismā.
– Apsūdzēti ir 74 masu nekārtību dalībnieki, bet masu saziņas līdzekļos intervē tikai jūs un vēl divus dalībniekus. Varbūt citi baidās runāt?
– To es nezinu, jautājiet viņiem. Tiesa, tas ir iespējams. Esmu piedāvājis runāt tiem, kurus zinu, bet viņi atsakās.
– Vai 13.janvāra biedrība ir izveidota galvenokārt ar mērķi nodrošināt protestos iesaistītajiem vienotu tiesisku aizsardzību?
– Tā varētu teikt, bet bija arī vēlme apvienoties. Turklāt biedrība tika izveidota, lai apsteigtu Vladimira Lindermana ieceri veidot partiju “13.janvāris”. Domājām, ka tas nebūs iespējams, ja tiks reģistrēta biedrība ar šādu nosaukumu. Tomēr ir arī tāda partija. Apmēram 20 – 30 cilvēki biedrībā tiekas diezgan regulāri, bet ir jādzīvo tālāk.
– Tomēr gaidāmā soda iespēja traucē?
– Tiesa, tas traucē dzīvot. Piemēram, starp apsūdzētajiem ir cilvēks, kuram te darba nav, bet viņš ir labs speciālists un varētu strādāt Dānijā. Diemžēl nav atļauts izbraukt no valsts, turklāt katru nedēļu ir jāierodas policijā. Tāpēc viņš nevar atdot parādus bankām. Tas nozīmē, ka šāda dzīve divus gadus jau tagad ir bargs sods. To atzīst arī prokurore – vissliktākā ir neziņa. Tomēr pamazām pie visa pierod.
– Vai tas nozīmē, ka sods vairs nebiedē?
– Bet cik var baidīties! Negribu stāstīt, kā es dzīvoju un pelnu naudu. Latvijā ir ļoti liels bezdarbs, bet badā neviens nemirst, visi kaut kā iztiek. Realitāte ir tāda, ka cilvēki ir zaudējuši ticību tādai institūcijai kā valsts. Var zagt, un gandrīz visi to dara. Taču pats sliktākais ir tas, ka veidojas atziņa – zagt ir labi. Daudzi secina – ja paveiksies daudz sazagt, tad neviens par to nesodīs.
– Kā šo attieksmi var mainīt?
– To vajag, bet nevar mainīt. Tāpēc ir jānopērk biļete un jābrauc prom no valsts. Mums mazvērtības sindroms, pašapziņas trūkums velkas līdzi no padomju varas laika. Ārēji esam mainījušies, bet iekšēji joprojām esam padomju cilvēki. Mainās tie, kuri aizbrauc prom. Palikušajiem, iespējams, patīk tā dzīvot. Tiesa, emigrācijas dēļ neviena valsts tukša nepaliek. Latvija ir ekoloģiski tīra zeme, gan jau kaut kādi cilvēki te dzīvos. Manuprāt, lielas pārmaiņas būs ar 2014.gadu, kad ārzemnieki varēs te iegādāties īpašumus. Tad daudz kas te notiks pēc viņu ieskatiem.
– Jūs arī aizbrauksit un būsit apmierināts?
– Jā un nē, jo aizbraukšu, bet apmierināts nebūšu. Taču katram cilvēkam ir jānosaka prioritātes savā dzīvē, kas viņam ir svarīgāk. Divas lietas nevar iegūt reizē. Turklāt, kaut ko iegūstot, kaut ko arī zaudējam. Tāpēc ir svarīgi noteikt, kas ir galvenais – sirdsmiers vai pilns vēders. Katram tas ir individuāli.
– Un jums?
– Tas ir tīri ģenētiski – kur mēs esam auguši, tur mūs velk atpakaļ. Pašlaik man ārzemēs dzīvo vairāk paziņu un draugu nekā Latvijā. Viņi atbrauc šurp ciemos, bet nedomā atgriezties. Nav iespējams mainīt situāciju valstī, kamēr nemainās paši cilvēki. Mums trūkst pieredzes, kā to darīt. Kas bijuši izsūtījumā Sibīrijā vai ilgus gadus dzīvojuši emigrācijā, tie saprot, ko viņiem nozīmē Latvijas zeme. Taču šeit dzīvojošie to nenovērtē. Patiesībā mums ir viss, lai dzīvotu normāli, bet mēs vienkārši neprotam. Daudzi vēlas mašīnu, labu dzīvokli un skaistu sievieti, bet nedomā, kā būs pēc desmit gadiem.
– Tas nozīmē, ka šobrīd visi iedzīvotāju protesti ir velti?
– Tie nebūtu veltīgi, ja protestos piedalītos vismaz 100 000 cilvēku. Tad nevarētu teikt kā Kalvītis – vai tad 10 000 protestētāju ir tauta? Tas esot padzērušu huligānu bars. Tāpēc Latvijā ir ideāla vide visam, ko dara politiķi un oligarhi, nedomājot par tautu. Ļoti reti esam vienoti, kā tas bija dziesmotajā revolūcijā. Toreiz vienoja kopēja ideja – izrauties no PSRS komunālā dzīvokļa. Diemžēl par to, kā dzīvos pēc tam, maz tika domāts. Vairumam šķita, ka uzreiz viss būs labi pats no sevis. Taču tā nenotiek. Mēs dzīvojam pēc inerces it kā demokrātiskā valstī, jūs gribat piesaistīt lasītājus, intervējot mani. Bet lasītāji nav gatavi dzirdēt to, ko es teikšu.
– Kā jūs zināt, ka nav gatavi?
– Esmu ticies un runājis ar ļoti daudziem cilvēkiem, turklāt dažādos sabiedrības slāņos. Atceraties, kā teica Tautas partijas politiķis Vents Krauklis? Viņš secināja, ka cilvēki ir idioti. Diemžēl lielā mērā viņam ir taisnība. Cilvēkiem nevar iedot to, ko viņi nav gatavi saņemt. Šaubos, vai kādreiz te būs kārtība, jo mūsu mentalitātes dēļ pie varas tiek cilvēki, kam prātā ir tikai materiālas intereses. Uzņēmējam, ierēdnim, strādniekam – visiem par likuma pārkāpšanu ir jāatbild tiesas priekšā, bet valdošā elite var nesodīti darīt, kas ienāk prātā. Politiķi ir kā bērni, kuri pārbauda robežas – cik nedarbu viņiem ļaus sastrādāt, līdz dabūs pa dibenu.
– Tagad ekonomiskā situācija ir vēl sliktāka nekā pirms diviem gadiem, bet neviens vairs neprotestē.
– Grautiņos apsūdzētie, iespējams, bija un ir izdevīgi. Neesmu pārliecināts, ka masu nekārtības netika speciāli izraisītas. Ar cilvēkiem ir viegli manipulēt. Kas sāka nekārtības? Neviens to nevar pateikt. Varbūt kāds izmantoja situāciju, lai tas notiktu, lai būtu vainīgie un tos varētu apsūdzēt. Tas nebija tā, ka es vai citi turp gāja ar domu sarīkot nekārtības. Jā, cilvēki bija neapmierināti, bet kādam bija jāiesāk. Tagad saka – vainīgs alkohols. Manuprāt, tās ir muļķības. Ja cilvēks ir gļēvs, viņam arī alkohols nepalīdzēs. Daudzi bija nobrieduši protestiem, taču impulss to izpausmēm tika radīts apzināti. Kā? Tas ir cits jautājums.
