Šo grāmatu es gaidīju gandrīz gadu.
Sekoju līdzi tulkotājas Silvijas Brices “Facebook.com” noslēpumainajiem mājieniem (jo tulkotāji taču neko nedrīkst izpaust!) par tulkošanas gaitu, līdz beidzot viņa paziņoja, ka grāmata ir ceļā pie redaktoriem. Nav brīnums, ka bija jāgaida tik ilgi, jo šoreiz ierasto 500 lappušu vietā saņemam pat 700, par ko fani, protams, ir sajūsmā.
Par ko tad es te īsti sajūsminos? Par Roberta Galbraita darbu “Baltā nāve” (Izdevniecība “Zvaigzne ABC”). Tiem, kas 2013. gadā izlasīja pirmo R. Galbraita grāmatu “Dzeguzes sauciens”, kas tika nodēvēta par sensacionālu debiju, vairs nebija atpakaļceļa. Tie gaidīja nākamo gadu, kad klajā nāca “Zīdtārpiņš”, kam sekoja “Ļaunuma raža”, savukārt šovasar sērija turpinājās ar detektīvromānu “Baltā nāve”. Interesanti, ka tieši žurnālisti atklāja, kas īsti slēpjas aiz pārsteidzošā debitanta Galbraita vārda. Izrādījās, tā pieaugušo lasītāju pasaulē sevi ar pseidonīmu pieteikusi slavenā Harija Potera piedzīvojumu grāmatu autore Džoana Roulinga. Un pieteikusi meistarīgi! Neesmu izlasījusi visu Poteru, bet, pieļauju, ar Londonas neparasto izmeklētāju Kormoranu Straiku te nekādas paralēles nevar vilkt. Bet viņš ir visa atslēga, un arī es acīmredzot esmu ierauta detektīva Kormorana Straika dzīvē uz palikšanu un nav vairs manā varā atturēties no pārējiem romāniem, kuri, cerams, sekos.
Arī “Baltā nāve” (man gan labāk patīk oriģinālais nosaukums “Letal White”, kas pēc romāna izlasīšanas šķiet īpaši trāpīgs) ir klasiskā angļu detektīva tipa romāns, kurā Londonas moderni šarmantajā gaisotnē varam sekot līdzi jau pieminētā paskarbā privātdetektīva un viņa palīdzes, sievišķīgās un metodiskās Robinas Ellakotas gaitām, izmeklējot kārtējo noziegumu. Tas arī šoreiz pārsteidz ar aizraujošu sižetu, bagātīgu stāstītāja talantu un, kas man patīk īpaši, – ar neparedzamām beigām. Šoreiz izmeklēšana abus detektīvus aizved ne vien uz Londonas nostūriem, bet pat uz Parlamenta ēkām. Līdz ar to grāmata ir ne tikai detektīvs, tas ir aizraujošs ceļvedis pa Londonu un Vestminsteri. Joprojām atvērts paliek arī jautājums par abu izmeklētāju sarežģītajām attiecībām, un autore arī šajā ziņā pratusi noturēt neatslābstošu interesi līdz pat romāna beigām.
Katrā ziņā ar nelielu skaudību raugos uz katru, kuram šī lieliskā tikšanās ar K. Straiku vēl tikai priekšā, jo pati gribētu to izbaudīt no jauna. Man atliek vien cerēt, ka to gribēs arī Roulinga/Galbraits un rakstīs vēl.
