Alūksnes tautas nama skolotāju koris “Atzele” (diriģenti Jānis Baltiņš, Ina Perevertailo) rīt ikvienu aicina uz kora 25 gadu jubilejas koncertu “Cantemus”. Korī ir apmēram 50 dažāda vecuma, profesiju dziedātāju, bet viņus visus vieno dziesma – jau 25 gadus.“Atzele” ir starp izcilākajiem novada koriem, kas skatēs vienmēr gūst labāko novērtējumu un savu profesionālo prasmi apliecina arī daudzos starptautiskos konkursos. Jubilejas priekšvakarā “Alūksnes Ziņas” uzrunāja diriģentus J.Baltiņu, I.Perevertailo un dziedātājus Ilzi Zvejnieci, Gitu Selgu, Leonīdu Perevertailo un Pēteri Zālīti pastāstīt par savu iemīļoto kori, ko viņi visi darīja ar prieku, mirdzošām acīm un lepnumu.
Ir spicākais korisKatram no viņiem ir savs stāsts, kā sākuši dziedāt tieši “Atzelē”. Jau pirmajā darbības gadā kolektīvam piepulcējās L.Perevertailo. Mūzika viņu vienmēr ir saistījusi – savulaik muzicējis vijolnieku ansamblī “Kantilēna” VEF Kultūras pilī. L.Perevertailo ģimene ir īpaša, jo “Atzelē” dzied ne tikai Leonīds un Ina, bet arī viņu vecākais dēls Edgars, Inas tēvs Jānis Jēkabsons. Leonīds atklāj – viens faktors, kādēļ sācis dziedāt “Atzelē”, bija iespēja biežāk satikt Inu, korī abi ciešāk ieskatījās viens otrā un vēlāk apprecējās. “Tieši tāpēc koris man ir vēl īpašāks,” viņš smaida un uzsver, ka “Atzelē” visi ir kā ģimenes locekļi. “Koris ir vēl viena interesanta dzīve, atslodze no ikdienas darbiem,” stāsta L.Perevertailo. I.Zvejniece atminas, ka pirms 7 gadiem nav aizgājusi uz draudzenes vārdadienas svinībām, bet atnākusi uz savu pirmo mēģinājumu “Atzelē”. Savulaik viņa bija arī kora “Atzelīte” dalībniece, kas pastāv joprojām un pulcē “Atzeles” dalībnieku un tuvāko radinieku bērnus. Savukārt G.Selga “Atzelē” dzied jau 24 gadus. Bērni bija mazi un šķita, ka kaut ko vajag sev, līdz saņēma Annas Kolistes uzaicinājumu. Bet P.Zālītis “Atzelē” dzied aptuveni 20 gadu, savulaik dziedājis dažādos koros, joprojām palaikam brauc dziedāt uz Rīgas Latviešu biedrības nama vīru kori. Viņš vērtē, ka šajos gados ir mainījies “Atzeles” sastāvs – īpaši sievu, toties muzikālais sniegums kļūstot arvien labāks. “Jau tolaik, kad vēl biju tikai “Atzeles” klausītājs, secināju, ka tas ir spicākais rajona koris – domāju, tā ir joprojām. Es it nemaz nenoniecinu pārējos korus, bet “Atzelē” prasības ir kā profesionāļiem, lai gan dziedam, jo tas ir mūsu vaļasprieks,” saka P.Zālītis. Pašiem sava advokāte“Atzelei” vienmēr bijuši izcili diriģenti – Arnis Paura, Roberts Liepiņš, kurš izveidoja kora pamatkodolu, Jānis Baltiņš un Ina Perevertailo. Dziedātāji atzīst, ka ar savu enerģiju un personību J.Baltiņš visus aizrauj. “Viņš spēj noturēt dziedātāju interesi, arvien ceļot profesionālo latiņu, un nekad nesper soli atpakaļ,” atzīst L.Perevertailo. Ilzei patīk, ka J.Baltiņš nekad nesamierinās ar pusizdarītu darbu un vienmēr tiecas uz maksimālo kvalitāti. G.Selga atzīst, ka visvienkāršāk ir sēdēt mājās pie televizora, bet to jau varot paspēt vienmēr. “Kad būšu pavisam veca un sēdēšu siltumā uz mūrīša, vai man būs, ko atcerēties? Būs!” norāda G.Selga. Viņa korī dzied altos, kas esot īpaša kompānija. “Mums ir sava pīrādziņu cepēja – apeniete Mudīte Kaktiņa. Man patīk, kā J.Baltiņš par altiem vienmēr saka: “Nu jūs tur tā kā čelli…”,” lepojas G.Selga. Savukārt L.Perevertailo ir tenors un uzsver, ka tenoriem korī ir sava dzīve, kolektīvs un intereses. “Esam sadziedājušies vārda tiešajā nozīmē. Tenori kolektīvā uztur pozitīvo gaisotni un ienes daudz humora, piešķiļ dzirksteli, kad vajag, un noņem spriedzi, kad diriģents paliek dusmīgs,” saka Leonīds. Bet P.Zālītis korī ir viens no baritoniem un uzsver, ka baritoni esot ļoti disciplinēti. Korim ir arī sava advokāte – Ina Perevertailo, kura ir gan kora diriģente, gan dziedātāja. “Man ļoti patīk dziedāt! Es ļoti mīlu to izjūtu, kad man aiz muguras sprēgā tenoru jociņi, basu trāpīgās piezīmītes, soprānu pozitīvais blondīnisms un vieglprātība, altu pamatīgums. Esmu laimīga, ka varu būt koriste! Zinot koristu izjūtas, bieži J.Baltiņam oponēju, tāpēc viņš mani sauc par kora advokāti. Bet, kad J.Baltiņš man liek kā diriģentei strādāt ar kori, izjūtu diriģenta ļoti lielo atbildību. Sajūtot, cik grūti ir diriģentam, es varētu būt arī diriģenta advokāte,” saka Ina.
Katrs ar savu “rozīnīti” “Atzele” ar savu spēcīgo auru spēj saistīt dziedātājus ne tikai no Alūksnes un Apes novadiem, bet arī, piemēram, Rīgas, Siguldas, Ķeguma. Tas apliecina, ka šā kora kolektīvs viņiem ir vērtība, lai arī paši Alūksnes pusē vairs nedzīvo. “Mēs visi esam draugi – līdzīgi domājoši, bet katrs ar savu “rozīnīti”, kas piedod īpašu garšu un košumu,” saka Gita, bet Ilze papildina, ka ar atzeliešiem nekad nav garlaicīgi – vienmēr ir joki, dejošana ballēs, pasivitāti šeit nepazīst! L.Perevertailo vērtē, ka “Atzelē” dzied personības – cilvēki ar savu “es”, individuālu dzīves redzējumu, bet visus vieno dziesma. “Piemēram, dodoties ārzemju braucienos, sākumā visi ir priecīgi, bet ar laiku parādās nogurums, aizkaitināmība. “Atzelē” to nejūt, jo arī mājupceļš atzeliešiem vienmēr ir jautrs, visi ir labā omā,” saka L.Perevertailo un piebilst: kora sirds ir diriģents, bet dziedātāji – asinsvadi. P.Zālītis vērtē, ka J.Baltiņš kolektīva labā bieži izdara pat vairāk, nekā viņam būtu jādara. Viņš uzskata, ka jebkuram pašdarbības kolektīvam jāstrādā tā, lai parādītu sevi cilvēkiem, jo tikai sev varot padziedāt arī pirtiņā.
Dara to, kas patīk Apbrīnojama ir arī profesionālā diriģenta J.Baltiņa uzņēmība jau 12 gadus braukt no Siguldas pie saviem “atzeliešiem” uz dzimto Alūksni. Jautāts, kā izdodas noturēt tik augstu profesionālo līmeni korim, viņš atzīst – svarīgākais ir profesionāla pieeja. “Vienkāršāks var palikt repertuārs, bet ne dziedāšanas kultūra un maniere. Mēs darām to, kas mums patīk. Varbūt reizēm latiņa, ko uzstādu kā diriģents, ir par augstu, bet, manuprāt, korim arvien jātiecas izdarīt vairāk un labāk. Ir jābūt mērķim – uz priekšu! Koris ir kolektīvās muzicēšanas māksla. Esmu pateicīgs, ka koristi ir pašaizliedzīgi, jo iesaistīšanās mākslinieciskajā pašdarbībā prasa daudz laika,” stāsta J.Baltiņš. Viņš nenoliedz, ka arī pašdarbībā savas korekcijas ievieš ekonomiskā situācija, tomēr neatkāpjas no pārliecības, ka katru gadu korim jāpiedalās kādā konkursā. “Līdz šim mums tas vairāk vai mazāk ir izdevies. Esam labs novada koris, kas sevi godam pārstāv arī valstī,” saka J.Baltiņš.I.Perevertailo vērtē, ka kolektīvu vieno draudzība, mūzika, Dziesmu svētki un patriotiskas jūtas. “Šie cilvēki ir mani domubiedri. Latvieši nepauž skaļi savas jūtas, bet, manuprāt, paaudze, kas šobrīd veido kora kodolu, ir patrioti. J.Baltiņš ir mūzikas pedagogs, nemitīgi aktīvi pilnveido sevi un māca citus, līdz ar to viņa rokās ir lielāka vara un spējas. “Atzele” ir kā laboratorija, kur viņš daudz ko izmēģina un māca saviem audzēkņiem, koristiem – gan profesionāli, gan cilvēcisko attiecību ziņā. Viņam ir ļoti lielas darba spējas – kā vīrietim viņam ļauj un viņš spēj īstenot savu karjeru. To spēj arī sieviete, bet, ja viņai ir bērni, viņa nevar sevi tik ļoti atdot karjerai kā vīrietis,” saka Ina.
Arī šogad – daudz koncertu “Atzele” joprojām nes skolotāju kora nosaukumu, lai gan visi tā dziedātāji nav pedagogi. J.Baltiņš uzsver, ka nav iecerēts nosaukumu mainīt un ir pārliecināts, ka ar laiku Latvijā šī kustība atjaunosies. “Tas ir mūsu zīmols!” viņš lepojas. Bet ar jubilejas koncertu nekas nebeigsies, jo arī šāgada pasākumu plāns “Atzelei” ir piesātināts – pēc jubilejas koncerta būs koru skate, maijā – brauciens uz Igauniju, vasarā – dalība Alūksnes novada svētkos, augustā – dalība “Rīgai – 810” Dziesmu svētkos, rudenī – starptautisks konkurss ārvalstīs…Latvieši izsenis ir dziedājuši priekos un bēdās – “atzelieši” ir apliecinājums tam, ka dziesma cilvēkiem joprojām palīdz un spēj vienot. P.Zālītis savai “Atzelei” novēl turēties stingri vēl daudzus gadus un kvalitātes latiņu celt vēl augstāk. “Pašlaik “Atzele” ir “padsmitajā” vietā Latvijā, bet, manuprāt, varētu būt arī pirmajā desmitniekā,” apņēmīgi saka P.Zālītis.
