Viņi cits citu neatstāj. Nekad. Ja dzīve prasa dzīvot šķirti, tad sasilda domas, atmiņas, un tās uzrunā kā tuvums.
Viņi cits citu neatstāj. Nekad. Ja dzīve prasa dzīvot šķirti, tad sasilda domas, atmiņas, un tās uzrunā kā tuvums. Viņi ir ģimene, kurā labestība un mīlestība ir lielākā vērtība. Ja tā ir, tad garšo arī vārīts kartupelis ar sāli, vakari nav tik gari un kopības sajūta nav saraujama. Ruņģu ģimenē tā tiešām ir.
“Abi gājām Kusas pamatskolā, draudzējāmies. 1948. gadā to beidzu. Mans tēvs bija kooperatīva priekšsēdētājs, bet Jāņa tēvs – grāmatvedis. Kādu vakaru tēvs mani aizsūtīja uz Jāņa mājām, lai atvedu grāmatvedi. Ar zirgu aizbraucu, nojūdzu un ievedu kūtī. Otrā rītā uzzināju, ka pa nakti notikusi izsūtīšana un manējie aizvesti. Es paliku viena. Tajā naktī Jāņa mājas kļuva par manējām. Pie rokas vien viņam turējos, tikai viņam uzticējos,” atceras aroniete Velta Ruņģe.
Viņa piekrīt, ka liktenis viņu pasaudzējis no izsūtīšanas un mokām, tā vietā dāvinot labāko – uzticamu laulāto draugu. Kas zina, kāda dzīve būtu bez Jāņa. Varbūt toreiz, pametot Latviju, nāktos dzīvi sasaistīt ar citu, kas Veltas roku tik sirsnīgi neturētu.
Mīlestība stiprina
Viņiem bijusi skaista mīlestība. Pirms diviem gadiem nosvinētas Zelta kāzas. Kāds bijis ilgas mīlestības noslēpums? “Bērni. Tie kopā satur divus cilvēkus. Arī mani vecāki nekad nestrīdējās un nemeklēja iemeslu dusmām. Man tas patika, un tieši tāpat es vēlējos nodzīvot savu dzīvi. Kādreiz gadās arī kādu “krupi” norīt. Bet kopdzīves būtība jau slēpjas piedošanas priekā,” domā
V. Ruņģe.
Jānis smaidot piebilst, ka cilvēki vairs nevēlas būt pacietīgi, steidzas. Ir ātri darbos, dusmās. Steidzas sanīsties. Ja dusmu pašā aizsākumā cilvēks noskaita līdz desmit, nē, vēl vairāk, tad tās jau ir zudušas. Ar vārdiem otru var ļoti sāpināt. Nav labi to nodarīt tuvākajam cilvēkam,” domā J. Ruņģis.
Svētkos nav tukša māja
Veltai un Jānim ir četri bērni. Viņi smej, ka, mijot laulības gredzenu, domāts, ka būs tikai divi – dēls un meita. Tā arī bijis. Piedzimis Oskars un Sandra. Tomēr kaut kā trūcis. Viņi bija pārāk labi vecāki, lai audzinātu tikai divus. Piedzima Guntars, kas tagad ir viens no slavenajiem Latvijas tenoriem. Vēlāk – Ikars, grupas “Pērkons” bundzinieks.
“Labi, ka viņi ir četri. Esmu laimīga mamma. Viņi arī tagad māk dalīties. Zina, ka pasaulē bez viņa ir arī cita vajadzības. Bērnībā iemācījās kopīgi pārdzīvot visu, tādēļ arī tagad turas kopā. Svētkos nekad nav tukša māja,” saka Velta.
Viņi atceras Jāņa 60 gadu dzimšanas dienu, kad Ikars, pārguris no tālā Kanādas ceļojuma, tomēr tajā pašā dienā atbrauca uz mājām. Visi bija sasēdušies ap galdu, un bijis nedaudz jocīgi, ka viena vieta tukša. Ikars ieradies, un tā bijusi lielākā dāvana. Velta atzīst, ka jāstrādā bijis grūti un cītīgi, lai bērniem vienmēr galdā būtu maize un netrūktu nepieciešamā.
No bērna visu varēja sagaidīt. Tomēr niķu bijis tik maz, ka tagad tos nemaz nevar atcerēties. Un kā dadzītis neviens neesot mammai sirdī dūries. “Visur gājām kopā. Reizēm dzirdējām sakām, ka Ruņģu ģimeni ciemos nevar aicināt, jo uzreiz atnāca seši cilvēki. Bet mēs par to tikai pasmējāmies,” atceras Jānis.
Visiem patīk māksla
Velta un Jānis smej, ka ļaudis viņus noteikti uzskatīja par “uz augšu parautiem”. Kopīgi gājuši teātri spēlēt, korī dziedāt. Velta gatavojusi teātra izrādēm dekorācijas. Kad Ikars sācis iet mākslas skolā, tas pamudinājis vecākus iestāties mākslas studijā. Velta aizrāvusies ar eļļas darbiem, skicēm un tušas darbiem. Studējot Tautas universitātē, četros gados Velta izstrādājusi 148 darbus. Tie visi palikuši Maskavā. Arī Jānis darbojies mākslas studijā, un abu darbi Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā būs skatāmi no 9. jūnija līdz 21. jūlijam.
“Man patīk zīmēt dabas ainavas un portretus. Esmu reālists. Man nepatīk abstrakta māksla, tā neuzrunā ne mani, ne Veltu,” saka Jānis.
Jānim tīkami bijuši kokgriezuma darbi, tapušas dažādas skulptūras, vāzes un svečturi, bet Velta aizrāvusies ar gobelēnu aušanu.
Viņi abi nākuši no muzikālām ģimenēm, arī paši muzicējuši. Jānis Kusas kultūras namā bijis muzikants, spēlējis bungas un akordeonu, kas jau no spēlēšanas kļuvis caurs. Jānis atceras dziesmu svētkus, kad kopā ar sievu un bērniem devušies skaistajā gājienā kopā ar citiem Madonas rajona dziedātājiem. Lielākie Ŗuņģu ģimenes bērni kora priekšgalā nesuši ziedu groziņu. Bet mazais Guntars sēdēja tēvam uz pleciem. Ieejot stadionā, publika aplaudēja. Koristi bijuši neizpratnē – par ko. Izrādījās, ka par mazo puisīti, kas bija aizmidzis. Toreiz vēl neviens neiedomājās, ka Guntars vēlāk ar dziedāšanu izpelnīsies tādus pašus aplausus.
Bērniem nenorādīja ceļu
“Es nemaz nevēlējos, ka bērni būtu muzikanti, jo tiem grūti maizīti nopelnīt. Mūzikas skolā neviens negāja. Vidusskolā skolotāja atklāja, ka Guntaram ir talants. Viņas virzīts, aizgāja uz Cēsu mūzikas vidusskolu. Cerēju, ka Sandra kļūs par mākslinieci – tomēr nekā. Bet manī nav rūgtuma, jo bērnam pašam jāizvēlas ejamais ceļš. Es neko neesmu uzspiedis,” saka Jānis.
Velta smej, ka bērnus dalot tikai pēc izskata līdzības tēvam vai mātei. Dabu un talantus grūti sadalīt, jo vecāki bijuši raksturā līdzīgi. “Kad bērni dzima, aiz laimes raudāju, ka viņi veseli, ka es dzīva. Ka ir tētis, kas gaida mājās,” atceras Velta.
Viņa nekad nav ļāvusi citam citu aprunāt, apsmiet un aizvainot. “Vienīgais, ko es vēl varu bērniem novēlēt, ir mīlestība. Ja tā ir, tad var pārdzīvot vārdos nepasakāmas grūtības,” saka V. Ruņģe.
