Šogad 25. martā aprit 70 gadi kopš komunistiskā genocīda, kad uz attāliem PSRS reģioniem masveidā izsūtīja vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, starp kuriem gandrīz puse bija no Latvijas. Starp 1949. gada martā izsūtāmajiem bija noteiktas kategorijas: kulaki un viņu ģimenes, partizānu – arī jau notiesāto un nošauto – ģimeņu locekļi un atbalstītāji.
Tie, kuri izdzīvoja un atgriezās, šodien mums izgaismo tā laika notikumus. Nozīmīgu darbu šajā ziņā ir paveicis Alūksnes un Apes novadu politiski represēto klubs “Sarma” un kluba valdes priekšsēdētāja Dzidra Mazika, kuru aicinājām uz sarunu 70. gadadienas noskaņā. Lai gan mūsu sarunas tēma ir ļoti nopietna, Dz. Mazikas kundze smaida, iesmejas, joko. Nenoliedzami – viņa ir optimiste, neraugoties uz skaudro dzīvesstāstu un notikumiem, kas piedzīvoti. “Man nav bijis laika, lai atskatītos uz paveikto – nemitīgi tiek plānoti nākotnē darāmie darbi. Vairāk skatos uz priekšu un to, kas vēl jāizdara,” viņa apņēmīgi saka. Un – uz ko atskatīties ir ļoti daudz.
Paliek arvien mazāk…
Jāteic, ka agrāk 25. martā un 14. jūnijā notika vairāk publisko pasākumu, aicinot vienkopus politiski represētos, bet pēdējos gados arvien biežāk pagastu pārvalžu un tautas namu darbinieki šīs personas apciemo mājās, godinot un aprunājoties, ņemot vērā viņu solīdo gadu skaitu. “Daudzi esam aizgājuši tajā saulē – šogad un arī pagājušajā gadā… Mūsu paliek arvien mazāk… Skumji… Ir cilvēki, kuri vairs nespēj nekur aiziet – ar viņiem vienīgais veids, kā sazināmies, ir telefoniski. Tas ir labi, ka vēl šādi varam ar viņiem sazināties. Galvenais, ka kontakti tiek uzturēti,” saka Dz. Mazika.
Cik Alūksnes un Apes novados šobrīd ir politiski represēto personu? Dz. Mazika atzīst – šādu datu ar precīzu skaitu nav, jo tas mainās dinamiski. “Pirms nedēļas cilvēks jūtas ļoti labi, bet pēc nedēļas – slikti. Pavasarī, kad daba gatavojas plaucēt lapas, un rudenī, kad lapas birst, ir skarbs laiks… Pededze – tik liels pagasts, kādreiz tur dzīvoja ļoti daudz izsūtīto, bet tagad palicis vairs tikai viens šāds cilvēks… Tāpat ir Liepnā… Ir pagasti, kur vairs nav neviena… Tā nu tas ir. Tāpat arī nevar precīzi pateikt, cik toreiz no Alūksnes un Apes no-vadu teritorijas cilvēkus izsūtīja – šie skaitļi nav un arī nekad nebūs precīzi. Mēs varam tikai minēt aptuveno skaitu. Cilvēku likteņi bijuši tik dažādi. Kad tajā visā iedziļinies, secini – brīnums, ka mēs vis-pār vēl esam dzīvi,” saka Dz. Mazika.
Ieguldījums vēstures pētniecībā
Klubs “Sarma” šogad rudenī atzīmēs pastāvēšanas 30. gadadienu, jo dibināts 1989. gadā. Kluba biedri un valde regulāri tiekas, godā šos cilvēkus, rīko pasākumus un saglabā nākamajām paaudzēm atmiņu stāstus, tos dokumentējot videofilmās, apkopojot materiālus – dzīvesstāstus, fotogrāfijas, arhīvu materiālus un citus, ko izdod grāmatās. Reti kur Latvijā tik apjomīgi tas darīts un dokumentēts, kā Alūksnes un Apes novados to paveikusi “Sarma”. Klubs “Sarma” un tā vadītāja Dz. Mazika devuši ļoti lielu ieguldījumu Alūksnes un Apes novadu vēstures izzināšanā, pētniecībā un saglabāšanā nākamajām paaudzēm.
Turklāt šogad aprit vēl viena jubileja – 13. novembrī būs 15 gadi, kopš “Sarmas” valdes priekšsēdētāja ir Dz. Mazika. 2004. gadā viņa šos pienākumus uzņēmās pēc savas māsas Ilgas Šūpulnieces aiziešanas mūžībā. Sākumā gan šādu iespēju nav pieļāvusi – sak, te nav Vidusāzija un te amatus nemanto, tomēr beigās piekritusi un apņēmusies darīt, cik būs viņas spēkos. “Cik mēs varam, tik mēs darām. Cenšamies – un tad jau kaut kas sanāk arī!” viņa saka.
Nozīmīgs “Sarmai” bija 2006. gads, kad tika īstenoti trīs būtiski projekti. Alūksnes muzejā iekārtoja pastāvīgu ekspozīciju telpu komunistiskā genocīda upuru piemiņai “Totalitārā režīma cietušo piemiņas istaba”, labiekārtoja teritoriju ap Mātes tēlu un piemiņas vietu “Tiem, kuri neatgriezās” Alūksnes Lielajos kapos.
Izzina partizānu gaitas
Kopš 2017. gada liela uzmanība pievērsta arī nacionālo partizānu kustībai, kas pastāvējusi Alūksnes un Apes novadu teritorijās. Tiek pētīti materiāli Latvijas Valsts arhīvā, runāts ar tā laika aculieciniekiem un cilvēkiem, kuri zina stāstīt par šo laiku, organizē ekspedīcijas uz šīm vietām, sakopj tās.
Alūksnes novada teritorijā izveidotas un atklātas jau četras piemiņas vietas nacionālajiem partizāniem. Pirmā – 2017. gada oktobrī – Mālupes pagastā, kur Bitāna bunkuros tika iespiesti pieci tolaik nelegāli preses izdevumi. 2018. gadā atklāja trīs piemiņas vietas – Alsviķu pagasta “Čūskubirzī”, Ilzenes pagasta kādreizējo “Meļļu” māju pagraba vietā, jo šīs, tāpat kā “Sarvu” mājas iedzīvotāji, atbalstīja partizānus, kuri bija izvietojušies blakus esošajā mežā, kā arī Pededzes pagasta Virguļicā. Tas nekas, ka šīs vietas ir dziļos mežos, purvainās vietās, bet tas ir tieši tur, kur savulaik nacionālie partizāni drosmīgi izvērsuši savas aktivitātes.
Dz. Mazika pie tā neapstāsies – šobrīd tiek apkopoti materiāli par pārējām partizānu bunkuru vietām un gaitām citos pagastos. “Skatieni tagad ir daudzos virzienos, un daudz ir tad, ja ir vairāk kā divi (smejas)! Pagājušā gada rudenī atkal izstaigājām ekspedīcijā, šoreiz Trapenes pagastā, netālu no Līzespasta, un atkal sadarbībā ar vēsturnieci Astrīdu Ievednieci. Pateicoties viņai, tiek izpētīti arī Latvijas Valsts arhīva materiāli,” stāsta Dz. Mazika.
Dodas ekspedīcijās
Atskatoties uz jau paveikto, Dz. Mazika uzsver, ka “Čūskubirzs” tagad pieder trim īpašniekiem. “Viņi visi bija ļoti atsaucīgi, organizējām kopīgu tikšanos, beigās izrādījās, ka tikai viena īpašnieka teritorijā bunkura vieta bijusi – viņš bija pagodināts un apmierināts ar darbu, ko mēs šajā vietā paveicām. Jāuzsver, ka pērn bijām ekspedīcijā uz vēl kāda bunkura vietu Alsviķu pagastā, tikai citā apvidū – tur ar privātīpašnieku vēl risinām sarunas, gribētos pie kopsaucēja nonākt. Tad vēl mīļus un sirsnīgus sveicienus mums sūta Veclaicene – paši sauc un aicina. Tiklīdz būs atbilstoši klimatiskie apstākļi, dosimies atkal ekspedīcijā,” apņēmīgi saka Dz. Mazika.
Viņa uzsver – ir patīkami, ka cilvēki sākuši runāt. “Runā tie, kuri zina pastāstīt par partizānu gaitām: lai gan pirmo personu vairs starp mums nav, runā tie, kuri zina, piemēram, kaimiņi, radinieki. Toreiz mēs bijām daudz un dažādi cilvēki – tāpat kā tagad. Nevar likt vienlīdzības zīmi – nekādā gadījumā! Agrāk daudzi, kad uzrunājām, distancējās un teica, lai liekam viņus mierā – tagad paši pat uzmeklē. Prieks, ka skolu jaunatne interesējas par izsūtījumu uz Sibīriju un mudina savus ģimenes locekļus pastāstīt. Tas viss rodas pamazām, ar laiku,” saka Dz. Mazika. Un arī tas ir Dz. Mazikas nopelns – ar jau paveikto viņa ir iedrošinājusi atklāt vēstures notikumus arī tos, kuri agrāk šaubījās vai baidījās.
Izvietos piemiņas plāksni
Finansējumu izdevies rast arī ieceres īstenošanai, lai Alsviķu pagasta Strautiņu centrā pie ēkas piestiprinātu piemiņas plāksni par kādu vēsturisku un unikālu notikumu – pamiera noslēgšanu starp Alūksnes puses nacionālajiem partizāniem un padomju varas iekšlietu karaspēku. Tas būs ziedotāju finansējums 372 eiro apmērā, kas savākts erudīcijas spēles “Prāta laboratorija” laikā Apē šā gada janvārī. “Tas ir nebijis gadījums partizānu darbības vēsturē Latvijā, kad ir noslēgts šāds pamiers. Noslēgto pamiera līgumu ievēroja vairākas dienas un, protams, pēc tam atkal viss “gāja vaļā”, tomēr tāpat tas ir unikāls gadījums. Ar ēkas īpašnieku vēl vienosimies, kura vieta būtu piemērotākā piemiņas plāksnes piestiprināšanai. To izgatavos akmeņkalis Ainārs Zelčs,” atklāj Dz. Mazika.
LTV 1 sākusi demonstrēt daudzsēriju filmu “Sarkanais mežs”. Tas ir stāsts par līdz šim maz zināmiem notikumiem, kas pēc Otrā pasaules kara risinājās Baltijā. Scenārijs balstīts uz patiesiem notikumiem pagājušā gadsimta vidū, kad Lielbritānijas un Padomju Savienības specdienestu savstarpējās cīņas lauks bija arī Latvijas meži. Pirmo reizi Latvijas kino vēsturē ir inscenēta trimdas latviešu pēckara dzīve Anglijā. Dz. Mazika šo filmu vērtē ļoti atzinīgi. “Tā ir izdevusies, skatos ar interesi, ir laba aktierspēle. Šo to no rādītā es arī zinu, jo bērnībā biju ar to visu saistīta. Filmā vairāk rāda Kurzemes piekrasti, bet tas nu ir fakts, ka tāds uzskats toreiz bija: mums ir jāturas, cik mēs varam, palīgi būs! Kā beigās bija ar tiem palīgiem, visiem jau ir zināms…” saka Dz. Mazika.
Top grāmatas tulkojums angliski
Jau ilgāku laiku Dz. Mazika neatlaidīgi, solīti pa solītim īsteno vēl vienu ieceri, par ko daudzi nemaz pat nezina. Viņa to tur azotē, jo nemīl runāt, kamēr vēl nav paveikts.
Tomēr šoreiz drīkstam nedaudz jau pavērt nākamā labā darba priekškaru un atklāt, ka top tulkojums no latviešu valodas uz angļu valodu grāmatai “Šalc Tālavas un Dzimtenes sili”. Tā ir grāmata, kurā “Sarma” apkopoja atmiņas par notikumiem Alūksnes vidusskolā pagājušā gadsimta vidū, kad drošsirdīgi jaunieši izveidoja nacionālās jaunatnes pretošanās kustības grupas “Tālavas sili” un “Dzimtenes sili”, kā arī publicēta šo jauniešu sarakstītā patriotiskā dzeja.
Dz. Mazika jau tur rokās topošās grāmatas tulkojuma manuskriptu, kam angļu valodā gan būs dots cits nosaukums – “Mēs nepadevāmies”. To viņa izrāda ar lielu rūpību un lepnumu stāstot, cik daudz darba jau ieguldīts grāmatas tapšanā. Grāmatu angļu valodā tulkojusi tulkotāja un skolotāja Liena Eglīte no Gaujienas.
“Atlikuši iespiešanas darbi. Ceru, ka pārāk ilgi vairs nebūs jāgaida, un visi labie spēki stāvēs klāt, lai ieceri īstenotu līdz galam. Grāmatas atvēršanas svētkus gribam rīkot šā gada pirmajā pusgadā,” saka Dz. Mazika.
Nodevība
“Es apzinos, ka šodienas paaudzei to visu ir grūti saprast – tāpat kā tiem latviešiem, kuri no Latvijas emigrēja 1944. gadā un 1945. gada sākumā. Par to pārliecinājos, kad piedalījos nometnē “3 x 3”, kur bija daudz ārzemju latviešu. Visvairāk viņus šokēja tas, ka teicu: “Mēs dzīvojām ar dubultu morāli.” Viņi nespēja saprast, kā tas ir, ka darbā un sabiedrībā runāji vienu, bet mājās – tā, kā sirdī domāji.
Mani visu laiku ir satriekusi nodevība, jo bez nodevības nekas nenotika. Tagad, pētot partizānu gaitas, tas kārtējo reizi apliecinās, jo, tikai pateicoties nodevībai, partizānu grupas tika atklātas, cilvēki nošauti. Arī Jēzum Kristum bija 12 mācekļi un viens bija nodevējs – tātad nodevība ir tik veca, cik veca ir pasaule. Tai nav robežu – reizēm jābrīnās, cik tālu cilvēks savā nodevībā aizgājis… Motīvi ir daudz un dažādi, tostarp materiālais labums. Un šodien arī ir nodevība, tikai citā rakursā. Ļoti maz ir runāts par to, ka arī tur, izsūtījumā, bija nodevība – starp latviešiem… Pateicoties tam visam, es biju spiesta iznīcināt savu dienasgrāmatu, ko sāku rakstīt ar pirmo dienu, kad tikām ievietoti vagona ešelonā. Protams, bija cilvēki, kuri to zināja, jo netika uzskatīts, ka tas varētu būt milzīgs noslēpums. Bet bija viens cilvēks no Latvijas, kurš mani satika vienatnē, un skaidri gaiši pateica, ka pietiek, lai vairāk nebūtu apcietināšanas, tiesas, nonākšanas aiz dzeloņdrātīm… Asarām acīs savu dienasgrāmatu, dzeju sadedzināju. Šis cilvēks teica zelta vārdus, ko līdz šai dienai esmu vienmēr ievērojusi: “Par to, kas ir tavā galvā, tu pati esi saimniece: gribi to teikt vai negribi, bet par to, ko tu būsi uzlikusi uz papīra, gan noteicēja vairs nebūsi, nekad nezināsi, kādās rokās rakstītais nonāks, un kā to izmantos.”
Par visu dzīvē jāmaksā
Dz. Mazika uzsver – viņai nav tiesību kādu tiesāt par tā laika notikumiem. “Jūs jautājat par piedošanu, bet piedot jau vari tikai tam, kurš lūdz piedošanu, un tam, kurš savā sirdī nācis pie secinājuma, ka viņš ir nepatiesi rīkojies. Ja nelūdz – kam es piedošu? Ir jābūt šķīstīšanās procesam – lustrācijai, bet to nespēj izdarīt vai arī negrib… Vai es zinu savus pāridarītājus? Viņi ir jau aizsaulē – kā ir ar viņu dvēselēm, par to man grūti spriest. Svarīga ir drosme atklāti pateikt un izrunāties, likt kārtis galdā. Ne jau vienmēr tās draņķības tika veiktas ar lielu mērķi. Čekas maisus jau sen vajadzēja atvērt. Latvieši nav nekāda vārguļu tauta – mums jābūt arī drosmei pateikt, kas ir kas. Viens gan ir skaidrs – par visu dzīvē cilvēkam ir kaut kad jāmaksā. Nekas dzīvē nav par brīvu – jāmaksā gan par mirkli laimes, gan par mirkli nelaimes,” domā Dz. Mazika.
Viņa atzīst – ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, kādi cilvēki tev ir līdzās – jebkurā situācijā. “Esmu ļoti pateicīga skolotājai, kura mums uz Sibīriju sūtīja aizliegto literatūru. Vēlāk ar šo pašu skolotāju man bija saruna, kad bijām jau atgriezušās Latvijā un mācījos vakarskolā. Mans sapnis bija studēt vēsturi, bet skolotāja mani maigi atvēsināja – vēsturi, jurisprudenci un žurnālistiku man neviens neatļaušot studēt, bet paliekot taču tik daudz cita. Viņa man jau laikus izgaismoja patieso situāciju un aiztaupīja gaidāmo vilšanos. Skolotājas padoms bija lasīt un interesēties par vēsturi, bet – tikai sev. Cik liktenīgi – tagad tā nav: par vēsturi interesējos vienmēr un nu man ir arī, ko pateikt citiem, un bez augstām izglītībām,” saka Dz. Mazika.
Neviens pat nepajautāja
Savu lietu arhīvā viņa nav meklējusi un pētījusi, bet tēva lietu gan. “Tēvu arestēja, tiesāja – liecinieku saraksts bija iespaidīgs, bet no garā saraksta kādi divi cilvēki bija zināmi, kas dzīvo tuvējā apkārtnē. Savukārt pārējo uzvārdi ir tādi, kuri mūsu pusē nekad nav dzīvojuši, turklāt tie nebija latviskas izcelsmes uzvārdi. Cilvēku vajadzēja notiesāt… Es gribēju izlasīt liecinieku liecības – tēva lietā nebija nevienas liecības! Spried, kā gribi. Pieļauju, ka šīs liecības bija, bet tika iznīcinātas,” saka Dz. Mazika.
Daudzi ir jautājuši, kādēļ Dz. Mazika neatgriezās tur, no kurienes izsūtīja. “Kad mēs ar mammu atgriezāmies Latvijā, pie sevis domāju, ka mammu nelaidīšu uz to vietu, bet pati gan aizbraucu apskatīt. Iegriezos pie vieniem kaimiņiem, kur teica, ka liela esmu izaugusi, un nosēdināja mani pie galda uz krēsla, kas paņemti no mūsmājām, un par to neteica neviena vārda. Pie otriem kaimiņiem tiku cienāta no mūsu traukiem, pie trešajiem uz plaukta stāvēja tēva pelnu trauks… Uzkrītoši skatījos uz šo pelnu trauku, jo tas bija unikāls, dāvana tēvam. Kaimiņiene, to redzēdama, uzmeta pelnu traukam virsū dvieli, kas viņai bija uz pleca. Neviens no šiem kaimiņiem pat nejautāja, vai mums ko nevajag… Mājās aizbraukusi, mammai teicu, ka starp tiem cilvēkiem neuzturēsimies nevienu stundu!”.
Ja būtu vairāk finansējuma…
25. martā Alūksnes un Apes novados būs komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumi. Jautāta par Alūksnes pasākuma norisi, Dz. Mazika smaida. “Zinu tikai to, ka pasākums būs, un labs, par pārējo “Sarmai” neesot jāuztraucas. Gaidīšanas svētki taču ir skaisti,” viņa saka.
Dz. Mazikai ir daudz labu ieceru nākotnei, savukārt par tām, kas jau īstenotas, ļoti bieži pārņem apbrīna, kā ar tik minimāliem līdzekļiem izdevies to vispār paveikt. Atbalstu ir sniegusi Alūksnes novada pašvaldība, ir arī savi ziedotāji, tomēr nekad nav bijis tā, ka finansējuma būtu par daudz.
Arī pati Dz. Mazika atzīst – visgrūtākais ir nemitīgi iet izstieptu roku un lūgt finansējumu ieceru īstenošanai. “Varētu vēl daudz vairāk izdarīt, ja nemitīgi nebūtu jāiet ar izstieptu roku… To, ko mēs esam varējuši, esam izdarījuši, un neprasot, kas mums par to būs,” viņa saka. Tomēr arī tas ir norūdījis, jo pēdējos gados “Sarma” ir kļuvuši par aktīviem projektu rakstītājiem, piesaistot dažādu avotu finansējumu savu labo darbu īstenošanai.
