Daugavpiliete pensionāre Tamāra Vabņenko Alūksnes rajona vakara (maiņu) neklātienes skolā nostrādāja 14 gadus: no 1964. līdz 1971. un no 1980.līdz 1987.gadam.
Daugavpiliete pensionāre Tamāra Vabņenko Alūksnes rajona vakara (maiņu) neklātienes skolā nostrādāja 14 gadus: no 1964. līdz 1971. un no 1980.līdz 1987.gadam. “Pasniedzu vācu, krievu valodu un literatūru. Strādāju krievu un latviešu plūsmā,” stāsta T. Vabņenko.
Viņa atzīst, ka vakarskolā pavadītie gadi ir vislaimīgākie darba dzīvē. “Tolaik man tā nešķita, jo likās, ka laime un veiksme vēl priekšā. Tikai vēlāk saproti, ka tas jau ir noticis, bet ne vienmēr esi to pamanījis. Strādājot daudzos darba kolektīvos izvērtējot un salīdzinot, sāc saprast, cik jauki cilvēki, skolotāji un skolēni bija apkārt,” uzsver T. Vabņenko.
“Bijām neliels pedagogu kolektīvs, bet ļoti draudzīgs, saliedēts, atbildīgs un gatavs vienmēr palīdzēt gan kolēģiem, gan skolēniem. Sirsnīgums un siltums ļāva nedomāt par mācību līdzekļu trūkumu, ko skolā varēja just, un citām neērtībām,” atminas skolotāja.
Viņa uzsver, ka darbs visu laiku nebija uz vietas. “Strādāju skolā Alūksnē, braucu uz konsultpunktiem Strautiņos un Bejā, gāju uz stundām pilsētas uzņēmumos, jo bija laiks, kad mācības notika strādājošo darbavietās. Uzņēmēji bija saprotoši, jo labprāt ierādīja telpu nodarbībām,” saka
T. Vabņenko.
Skolotāja akcentē, ka interesanti bija strādāt ar jauniešiem, kas izglītojās labprātīgi un nebija uz to mudināmi. “Viņi saprata izglītības nepieciešamību nākotnē un darbā. Ne velti daudzi, kas strādāja un vēl joprojām to dara Alūksnē atbildīgos un vadošos amatos, mācījušies vakarskolā,” lepojas T. Vabņenko.
“Atmiņā ir interesanti atpūtas vakari un izlaiduma balles, kur vienmēr valdīja sirsnīgums un savstarpēja saprašanās. Ir saglabājies daudz fotoattēlu. Ar skumjām secinu, ka no atmiņas zūd daudzi vārdi un uzvārdi, bet jautrās, smaidošās un laipnās sejas ar mani kopā ir joprojām,” apgalvo pedagoģe.
Vakarskolas jaunajai paaudzei viņa vēl neatlaidību mācībās un dzīves mērķu sasniegšanā. Cienīt un turēt godā savus pacietīgos un labvēlīgos pedagogus. “Kolēģiem Zinaidai Biedriņai, Valdai Mālkalnei, Vizmai Orlovskai, Edgaram Ozoliņam, Antonijai Driķei un citiem saku lielu paldies par to, ka viņi bija un ir manā dzīvē, un atminas mani arī šodien, kā arī stipru veselību, možumu un optimismu,” vēl T. Vabņenko.
