Cik atceros, tad mūsu bērni netika ne pārdoti, ne nopirkti par toreizējās valsts naudu, jo nekādas cenas bērnu uzturēšanai neeksistēja. Pašu bērni, pašu nauda – ar to arī tika audzināti un skolā izvadīti. Ja caur mīlestību ir radīts bērns – vai gan par to ir jāprasa atlīdzība? Protams, krīzes laiks liek rēķināties ar pabalstiem, ar cerībām, ka nākotnē viņš dzīvos un strādās savas zemes labā, bet diemžēl daudzi aizbrauc, lai kalpotu svešai valstij. Bāla meitenīte raugās manī un saka: “Es iešu norvēģu skolā. Mēs pārcelsimies uz dzīvi tur.” Tā aizbrauc ģimenes bez pienākumiem pret savu tautu, zemi un valsti.
„Baltijas ceļš” – atmodas laiks. Skaistu cerību un ilūziju laiks. Strādāsim brīvā valstī, paši par sevi un ģimeni gādāsim. Bieži dzirdu sakām: “Es mācījos, lai nopelnītu.” Es domāju, ka katrs mācās sev, lai ar izdomu sevi darbā piedāvātu. Cik vārgas ir to ģimeņu saknes, kuras savu dzimto zemi nemīl. Cilvēks ar bagātām idejām atradīs sev nodarbošanos arī savā zemē. Ja savu dzimto vietu mīl, tad grūtumu jāspēj iznest kopā ar savu tautu. Mēdz teikt: “Bērni ir mūsu nākotne.” Bet vai viņi jālūdz un jāgaida atpakaļ, ja viņu sirdis nepieder dzimtenei? Viņu pienākums būtu pieciest krīzi, nemeklēt laimi citur – tas viņu ziņā.
Tu esi un būsi tik liels, cik liela būs tava apziņa veidot savu novadu, pilsētu, valsti. 23.augustā „Baltijas ceļš” kā atmiņu pavediens vērsies ziedu ceļā un savas tautas rakstu zīmēs. Priecāsimies par to! Pasniegsim cits citam draudzīgu roku šajā svētku dienā Alūksnē! Mans vēlējums: “Lai zeļ un zied mūsu un visu Baltijas tautu ceļš!”
