Ja gribi uztaisīt dzīvoklī remontu, atliek nokrāsot kaut vai tikai vienu stenderi un tā lieta aizies, – tā, jautāta par Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē „Pienenīte” veikto renovācijas darbu nozīmi, atzina tās vadītāja Ārija Driņina. Lai gan bērnudārzā piedzīvotās pārmaiņas ne tuvu nevar salīdzināt ar parastas stenderes krāsošanu, nav šaubu, ka tās turpmāk kalpos par spēcīgu iedvesmas avotu un stimulu jauniem darbiem.
Šīs abas lietas ir starp svarīgākajiem priekšnosacījumiem, lai kaut kas virzītos uz priekšu, jebkurā citā vietā. Sevišķi to vērtība pieaugusi šajā laikā, kad cilvēku sarunās dominē „mums nav”, „mēs nevaram” un „mums neizdosies”. Ne vienmēr tam jābūt kaut kam grandiozam. Dažkārt pietiek ar mutiski izteiktu atzinību, padarītā darba akceptēšanu vai pat vienkāršu neiejaukšanos to cilvēku darbā, kas attiecīgajā jomā ir kompetentāki par saviem kritizētājiem, tādējādi paužot paļāvību un uzticēšanos viņu zināšanām un pieredzei.
Diemžēl pēdējā laikā izskatās, ka Alūksnē viss notiek pilnīgi pretēji. Vispirms tiek strādāts pie tā, lai iznīcinātu stimulu darboties un apkarotu jebkuru iedvesmas avotu, bet pēc tam tiek gaidīti varoņdarbi. Var jau būt, ka uz alūksniešiem iedarbojas tieši šāda taktika, taču man šķiet, ka tā drīzāk ir nesaprašana, kādu efektu gribas panākt. Galu galā pat tad, ja kāda darbošanās atgādina skriešanu ar pieri sienā, pastāv iespēja, ka reiz siena sabruks. To nevar teikt par tukšu spriedelēšanu, kuras vienīgais iznākums ir palikšana bez jebkāda rezultāta.
