Neformāli parunājos ar skolēniem un jautāju viņiem, kādi ir viņu vasaras plāni. Jautājums jau tradicionāls, tikai šogad jaunieši nevar pateikt, ko darīs. Viņiem nav ne jausmas, kāda būs viņu vasara. Pērn viņi bija pārliecināti, ka strādās vai piedalīsies nometnē, vai dosies ceļojumā. Šogad pārliecības nav. Laiks vienkārši tiek pavadīts, neko nedarot vai, labākajā gadījumā, palīdzot darbos vecākiem un vecvecākiem. Var jau teikt, ka vasara ir domāta, lai atvaļinātos, bet robeža starp atpūtu un garlaikošanos ir trausla.
Atliek vien jauniešiem pašiem sevi radoši nodarbināt – rīkot savdabīgas tikšanās ar draugiem vai lietainās dienās pārkrāsot jau sen apnikušās mēbeles. Var pagatavot vakariņas vecākiem, un neapšaubāmi – plānošana un gatavošana aizņems visu dienu. Toties tas būs jautri un liels iepriecinājums vecākiem! Ja ir ļoti garlaicīgi – var aizbraukt uz gandrīz jebkuru peldvietu un salasīt tur atkritumus! Tas būs darbs sabiedrības labā, un arī kāroto iedegumu tā var iegūt. Šīs vasaras moto varētu būt: domā un dari pats! Laba vasara netiks “pienesta uz paplātes”, tā tāda jārada pašiem.
Tomēr nedaudz dīvaini šķita, ka ir jaunieši, kas vasaru saista arī ar skolu. Protams, ir jau mācības tiem bērniem, kam sekmes nav tik labas, bet arvien vairāk skola ir arī brīvā laika pavadīšanas vieta, īpaši jau laukos. Tur ir viss, tur rosība ir liela, tur ir ko darīt – var piedalīties projektā, var uzspēlēt novusu vai darboties skolas sporta laukumā. Skola ir „dzīvības centrs”, citur jau nav ko darīt…
