Gaisotne krodziņā joprojām rādās mierīga un patīkama. Kavēdamas laiku, meitenes bariņā uzsāk dejot un aicina piebiedroties arī mani. Atkal noslēpjos virtuvē.
Ap pusnakti krogā ir jau ap divdesmit klientu, daļu no tiem izklaidē meitenes. Man liek nomainīt tukšās pudeles pret pilnām, iztīrīt pelnutraukus un pieņemt pasūtījumus. Ātri to paveikusi, neielaižoties sarunās, atgriežos virtuvē.
Pulksteņa rādītāji šķiet apstājušies.
Beidzot ap 4.00 apsargs ved mūs uz dzīvokļiem. Kāda no meitenēm – Katerīna – izsaka vēlmi nakšņot pie draudzenes, bet viņai tas tiek skarbi noliegts.
Sapulcējamies priekštelpā, tā te pieņemts. Miegs nenāk, noguruma nav, tikai iekšējs saspringums. Kāda no meitenēm atnes tēju. Joprojām baidos, ka man neiemāna miega zāles, tāpēc atsakos. Nu viņa uzbāžas vēl vairāk, līdz beidzot glāzi paņemu. Sajūtot rokās silto dzērienu, slāpst vēl vairāk. Jau trešo dienu nemazgājusies, tikai nomainījusi drēbes, jūtos katastrofāli. Savākusi visas svarīgākas lietas somā zem spilvena, mēģinu atpūsties.
Savā pirmajā darba dienā esmu nopelnījusi 3 liras par dzērienu pasniegšanu un 2 liras dzeramnaudā. Saprotu, ka rīt atkal braukšu uz Larnaku un domāšu, ko darīt tālāk. No meitenēm uzzinu, ka ērti braukt ar travel expres.
23. novembris, pirmdiena
Uz pāris stundām ir izdevies iemigt. Septiņos uztrūkstos un atkal lavos pa durvīm laukā. Labi, ka neesmu ieslēgta!
Kad kādam vīrietim uz ielas jautāju, kā atrast travel expres, „Poso kani?”, viņš ne tikai izskaidro, kā to izsaukt, bet arī pats piezvana un piesaka maršrutu. Stāvu autoostā un gaidu. Kaitina apkārtējo vīriešu uzmanība, kaitina un baida. Par laimi, pēc divdesmit minūtēm, skaļi taurēdams, piebrauc zils autobusiņš.
Ap 9:00 jau esmu Larnakā. Iespējams, tas ir jūras tuvums, kas nomierina, bet – šeit jūtos labi. Trijatā aizejam uz jūrmalu. Tad staigājam pa viesnīcām, interesējāmies par darba iespējām un dzīvošanu. Saprotu, ka tās angļu valodas zināšanas, ko esmu ieguvusi skolā, šeit maz palīdz. Liela daļa grieķu runā tikai savā valodā.
Pēcpusdienā jau patstāvīgi izsaucu travel expres un braucu uz darbu. Tā kā man tika pieteikts nekur nedoties (lai gan – ko es visu dienu tur sadarītu?), saprotu, ka mani sagaida brāziens un nerunīgas meitenes – šoreiz pavisam nedraudzīgas. Vien nokomandē, kā man saģērbties, un atgādina nepiemirst uzkrāsoties – pabā visām jāizskatās labi. Vai gan jau tāpat, nekrāsojusies, neizskatos labi?
Par laimi tobrīd atgriežas Katerīna – tā meitene, kura lūdza atļauju palikt pie draudzenes, un kurai tas netika atļauts… Visa uzmanība nu tiek viņai. Tad arī uzzinu, ka „draudzene” šajā gadījumā bija klients, kas par pakalpojumiem maksāja pašai Katerīnai, nevis caur suteneru, un ka viņai par šo pārkāpumu nāksies šķirties no paprāviem algas procentiem. Tas izskaidroja arī visu neveselīgo interesi par to, kur dienu esmu pavadījusi es…
Tobrīd Katerīna izskatījās briesmīgi – zem acīm melni riņķi, pelēka sejas krāsa, savēlušies mati. Tā laikam izskatās narkomāni… Uz meiteņu jautājumiem viņa neatbildēja.
Kad vēlāk redzēju viņu guļam gultā, jautāju vai nevaru kā palīdzēt. Viņa atčukstēja: „Vari! Laidies prom, ko kājas nes!”
Jau biju sapratusi, ka te meitenes viena otru neaizstāv, vai nu tāpēc, ka atkarīgas no šefa, vai arī tādēļ, ka par šādu rīcību tiek bargi sodītas. Paklausoties viņu stāstus, kurus nu dzirdu vienu pēc otra, saprotu – viņas ir pilnīgi atkarīgas no šiem apstākļiem.
Rumāniete Ella: klusa, bikla un liktenim paļāvīga sieviete, 25 gadi, mājās mazs dēliņš. Pirms pieciem mēnešiem atbraukusi uz Kipru ar domu strādāt restorānā, bet – nonākusi šeit. Šefs gan solījis pēc diviem mēnešiem nokārtot vīzas jautājumu, bet vēl neko šajā labā nav darījis. Nu viņam ērti teikt: tu esi atkarīga no manis, pretējā gadījumā – milzīgs naudas sods, cietumsods, vai deportācija. Savukārt par paklausību apsolījis pēc gada nokārtot lētu vīzu un iespēju aizbraukt mājās. Mēģinu Ellu pārliecināt, ka es nu gan tam neticētu, bet viņa sāk raudāt un solās noslīcināties…
Atkal tiek izsaukts taksis un visas mūs aizved uz darbu.
Krogā pirmais darbs – pēc vakarnakts uzdzīves sakopt bāru.
Visvairāk laika aizņem papīra salvešu savākšana. Tās iepriekšējā naktī izmētāja dejojošās meitenes. Viņas meta salvetes klientiem un tie – viņām atpakaļ. Tā it kā esot cieņas un simpātiju izrādīšana.
Šovakar apmeklētāju daudz, bet man tāpat īsti darba nav. Pie sava galdiņa mani pasauc imigrācijas departamenta pārstāvis un uzsauc man dzērienu. Pielieku glāzi pie lūpām, bet neuzdrošinos dzert. Jūtu, kā pārējās meitenes greizi skatās uz manu pusi. Tad viņš sāk mani iztaujāt: kā man patīk Kiprā, kā patīk darbs pabā. Atbildu godīgi, ka nepatīk. Viņš piedāvā atrast citu darbu, bet baidos uzreiz ko bilst, jo īsti nesaprotu, kas aiz šī piedāvājuma slēpjas.
Laikam jau tas, ka esmu uzkavējusies viņa sabiedrībā, iedarbojies arī uz citiem – nākamajās stundās saņemu vairāku vīriešu pusčukstus izteiktus, apšaubāmus piedāvājumus atrast man labāku darbu: savā veikalā, savā restorānā, viesnīcā utt. Pēc dažādiem visai jaukiem solījumiem neiztrūkstoši seko brīdinājums par to nevienam neteikt…
Kad vēlāk meitenēm jautāju – kas ir šie vīrieši un kāpēc tādas laipnības, saņemu paskaidrojumu: visai oficiālas un naudīgas personas, kurām ir samērā liela teikšana pilsētā.
No virtuves vēroju, kā kāda no meitenēm apsēžas pie klienta galdiņa, iedzer, sarunājas, flirtē, ļaujas visai intīmiem pieskārieniem.
Šo manu lūrēšanu pamanījis šefs. Nu, ienācis pie manis, mierina – man TAS nebūšot jādara. Tā meitene pati to izvēlējusies, jo viņa zina – par vakaru labi samaksās. Tā vietā viņš man iesaka atslābināties – iedzert, padejot. Atbildu, ka nedzeru un nedejoju, bet viņš tam, protams, nenotic. Iespējams, ar šiem vārdiem es viņu pat aizkaitinu, jo seko strikts norādījums: te strādājot IR jāiedzer – tas pieder pie noteikumiem! Un arī jāsmēķē – arī tas pieder pie lietas! Cigaretes meitenēm pabā tiek izsniegtas par brīvu – divas paciņas dienā.
