Ierodoties Ķīnā, saproti, ka cilvēki tur cīnās par dzīves brīvību. Neņemot vērā valsts politisko nostāju.
Ierodoties Ķīnā, saproti, ka cilvēki tur cīnās par dzīves brīvību. Neņemot vērā valsts politisko nostāju. Tāpat kā pārējiem pasaules iedzīvotājiem, viņiem ir sapņi, kurus klusām, slēpti no apkārtējās pasaules arī sasniedz.
Zhou Zhuan pilsēta Ķīnā līdzīgi kā Venēcija Itālijā uzcelta uz ūdens. Ielu vietā – kanāli. Pārvietojas ar laivām. Arī šī ūdeņainā vieta ir pārapdzīvota. Mājas ir vecas, no tveicīgā mitruma kļuvušas pelēkas. Dzīvokļi mazi. Visi dzīvo saspiesti, bet draudzīgi. Cilvēciskās attiecības Zhou Zhuan pilsētā ir sirsnīgas. Ikviens ir laipni aicināts laivā, ikvienam tūristam ar atklātu sirdi tiek izrādītas pilsētas vēsturiskās vietas. Un tādu neesot mazums.
Tempļi intersē tūristiem
Ķīnas iedzīvotāji tempļus neapmeklē. Ticība viņiem liegta, kaut arī tūristi, kas pabijuši šajā savādajā valstī, apliecina, ka ķīnieši nemaz nevēlas atkal pieņemt seno valsts reliģiju. Komunisms pārlieku viņus attālinājis no patiesības meklēšanas. Tempļi kļuvuši par tūristu galveno apskates objektu. Tomēr dažos, kuros tūristi nezināmu iemeslu dēļ nevēlas baudīt Ķīnas mākslu un reliģiju, jaušams neizsakāms klusums. Tur arī tiekot uzrunāta cilvēka sirds. Tur joprojām dzirdamas un redzamas budistu mūku ceremonijas, kuru laikā visi iet viens aiz otra, atdarinot garu čūsku, klabina ar koka tupelēm, dzied un žužina kā bites. Šos mūkus netraucējot ne apkārtējo skatieni, ne fotoaparātu zibšņi.
Joprojām apmeklē mauzoleju
Nankinā joprojām par svētu vietu tiek uzskatīta Ķīnas lielā tēva, komunista Sun Yatsena mauzolejs, kurā atrodas viņa mirstīgās atliekas. Viņš Ķīnā veicinājis kultūras revolūciju, un viņa ietekmē Ķīna vēl ir komunistiska valsts. Šo vietu ar interesi apskata tūristi un apbrīno ķīniešu paļāvību un ticību valstī propagandētajai iekārtai.
Ķīnieši ir dažādi
Vecākā gadagājuma ķīnieši esot mazi, jaunākie – nitrātu ietekmē – esot pastiepušies augumā. Pirmajā dienā šķiet, ka visi tautieši ir vienādi, turklāt šādas izjūtas esot arī ķīniešiem, kam savukārt vienādi šķiet eiropieši. Tikai nodzīvojot ilgāku laiku šajā lielajā zemē, var sākt atšķirt blakusesošo kartupeļu pārdevēju un puķu tantiņu, līdz saskatīt atšķirības japāņos, vjetnamiešos, korejiešos un ķīniešos. Iebraucēji atzīstot, ka tur esot skaistas meitenes – smalkas, apgarotas. Tomēr šis skaitums novērtējams tikai tad, kad viņas ir jaunas. Viņu iecienītākā atpūta – sēdēt ceļa malā un vērot, kas notiek ierastajā pasaulē. Ķīnieši ir temperamentīgi. Draudzīgi, bet ātri aizsvilst dusmās. Uz ielas var bārties, saklaigāties, sakauties un pēc mirkļa būt draugi.
Darbojas viena bērna politika
Ķīnā, lai nedaudz samazinātu dzimstību, valda likums, kas nosaka, ka ģimenē drīkst būt tikai viens bērns. Turklāt tam jābūt dēlam. Laukos, pēc neoficiālām ziņām, pirmdzimtās meitiņas var arī nogalināt. Bet jau tagad valstī par aktuālu problēmu atzīts fakts, ka vīriešiem nav ar ko veidot ģimeni. Ielās galvenokārt redzami puiši un tikai retumis var manīt kādu jauno māmiņu.
Ķīnā ir cilvēku jūra. Visur. Nav tāda mirkļa, kad ielās iestātos klusums, kad viens pats netraucēti vari izdomāt kādu domu. Vienmēr kāds klaigā, kāds uz ielas cep, kāds slauka ietvi. Dzīvi viņi uztver kā nebeidzamu jautrību. Tādēļ arī vakariņas ķīnieši neēd mājās, bet ielās. To var skaidrot arī ar lielo pārapdzīvotību, jo dzīvokļi ir nelieli un visiem vietas šaurajā virtuvē var arī nepietikt. Pie daudzstāvu māju balkoniem izkārts viss – apģērbs, pārtika. Uz balkona tiek turēti zvēri. Par kārtību šeit nedomā.
Drīzāk šķiet, ka ķīnieši ir viena liela kopiena, kur otru un arī viņa atstāto nekārtību nemaz nemana. Ķīnā ir spēcīga tirgus ekonomika, kas veicina iedzīvotāju neiedziļināšanos valdošajā ideoloģijā.
Ķīnieši ir savas tautas un valsts patrioti. Klausās tikai savu mūziku. Priekšroku dod Ķīnā ražotām precēm. Arī diskotēkās skan tikai tautas mūzika.
Skaistumu saskata arī saullēktā
Lai redzētu skaisto Ķīnas saullēktu, viņi labprāt no rītiem ceļas agrāk un dodas Huang Shan kalnos (Dzeltenais kalns). Tūristi apgalvo, ka doties līdzi uz augstajiem kalniem, stāvēt uz nelielajām taciņām kalna nogāzēs esot nedaudz riskanti.
Ķīnas pilsētā braucienam piedāvā nelielu uz trīs riteņiem un karkasa būvētu automobili. Taksometru vadītāji, kas Ķīnā tiek uzskatīti par gudrākajiem cilvēkiem, apgalvo, ka šādi interesanti automobiļi izveidoti tādēļ, lai nodrošinātu darbu tiem tautiešiem, kas rūpnīcās palikuši bez darba. Šie “takši” ir vizuāli nebaudāmi, un daudz ar viņiem nepārvietojas. Maksa par braucienu ir trīs kvaji (21 santīms).
Grūti sarast ar ķīniešu virtuvi
Gandrīz uz katra ielas stūra pārdod plaucētās, no kārtainās mīklas gatavotās maizītes. Tās vienmēr tiek pasniegtas siltas. Dienišķā ķīniešu barība – eļļā cepti dārzeņi. Nacionālais ēdiens – kebabi – grilēta teļa gaļa ar asu pipara mērci. Ēd zušus, čūskas, vāra bruņurupučus, astoņkājus, suņu gaļu. To vienkārši cep un grilē. Tūristi to gan vērtē dažādi. Pirmais ķīnietis, ar kuru ārzemniekiem iznāk sarunāties, ar savu godu uzskata uzcienāt viņu ar šņabi, kurā ilgāku laiku turētas čūskas, vardes, ķirzakas. Tūrista pienākums ir neatteikties no šā brūvējuma, jo tas ir labākais, ko šeit ārzemniekam piedāvā.
Kur brīvāka vieta, tur tiek piedāvāts mājās vārīts ēdiens. Tā ir izdzīvošana. Tie, kas to dara nelegāli, katru brīdi ir gatavi mukt no vietējās policijas. Ķīniskā Ķīna (lauku rajoni) ir nabadzīga. Cilvēki cīnās ar ikdienu. Lauku skolotājs mēnesī saņem nepilnus četrdesmit latus. Tādēļ ikvienam ķīnietim joprojām ir kāds sapnis, ko skaļi izpaust viņš nevar – dzīvot Amerikā. Tā ir viņu sapņu zeme, kur, viņuprāt, var izjust to brīvību, kas pagaidām Ķīnā ir liegta.
Ligitas Zihmanes atmiņas par Ķīnu pierakstījusi Aija Pupila
