Labs nodoms pārvēršas lielā problēmā. Tā varētu raksturot pagājušajā nedēļā konstatēto un risināto problēmu par nelikumīgo apbedījuma vietu pie Līkā bērza. Pirmajā brīdī šķiet, ka viena nebūšana atrisināta – noslēpumiem un minējumiem apvītais apbedījums atrakts, suņuks nogādāts piemērotākā vietā, arī atpūtas vietas cienītāji atguvuši mieru. Tomēr šis bija tikai gadījums, kas liek domāt, runāt un aktualizēt daudz nozīmīgāku problēmu. Nebūtu bijis kapiņa pie Līkā bērza, tā arī vēl neviens joprojām nerunātu par daudziem tik būtisko jautājumu – ko darīt dzīvnieku saimniekiem, kad mīlulis aiziet?
Saimnieks jau neko sliktu nebija izdarījis, tikai izvēlējies pārāk labu vietu suņa atdusai. Viss bija darīts pēc vislabākās sirdsapziņas, un daudzi mājas mīluļi varētu alkt pēc tādām saimnieka rūpēm un mīlestības. Nav mazums gadījumu, kad dzīvnieks tiek paņemts, bet pēc tam mocīts.
Tomēr nekas vēl nav beidzies, viss turpinās. Policijai vēl jāstrādā pie lietas apstākļu izmeklēšanas, jāatrod suņa saimnieks. Tāpat arī ir vērts padomāt par ko pārvērstos parks, ezermala, ja visi kaut kur apraktu mīļos dzīvnieciņus… Šajā momentā aktualizējas dzīvnieku kapsētas jautājums. Vajag vai nevajag? Un, ja vajag, tad kur? Jautājumu vēl joprojām daudz. Zinu, ka problēma ir sasniegusi arī dzirdīgas ausis, tomēr vēl pāragri spriest par konkrētu risinājumu. Žēl, ka jānotiek kam sliktam, lai lietas sāktu virzīties.
