Apes lauku teritorijā “Rumpēnu” mājās dzīvo Meta un Ojārs Bubuči. Vietējie iedzīvotāji šo māju pazīst kā skaistu un sakoptu sētu, ko ieskauj labi un profesionāli iekopts piemājas dārzs.
Apes lauku teritorijā “Rumpēnu” mājās dzīvo Meta un Ojārs Bubuči. Vietējie iedzīvotāji šo māju pazīst kā skaistu un sakoptu sētu, ko ieskauj labi un profesionāli iekopts piemājas dārzs.
“Paši smejamies, ka mums ir divi dārzi – biznesa un pašu dārzs. Iekopt piemājas dārziņu sāku, kad aizgāju pensijā. Agrāk strādāju par bibliotekāri. Tad bija savs darba ritms – darbs, māja, darbs, māja. Nebija laika domāt par rūpīgāku piemājas dārza iekopšanu, bet nu jau desmit gadus čubinos pa savu dārziņu. Protams, arī toreiz bija puķudobes ap mājām, bet ne tik daudz kā tagad. Šī ir manas mātes māja. Pirms nāves viņa izteica vēlēšanos, lai mēs ar Ojāru nākam dzīvot uz šejieni, uz senču māju. Tā arī izdarījām,” atceras “Rumpānu” saimniece Meta Bubuce.
“Kad strādāju bibliotēkā, daudzi man jautāja – kas es būtu, ja nebūtu bibliotekāre? Atteicu, ka daiļdārzniece. Nu sapnis ir piepildījies, jo ziedi man ir patikuši vienmēr,” saka M. Bubuce.
“Rumpēnu” māju dārza lielāko daļu aizņem mūžzaļie augi. “Nesen skaitīju, cik šķirņu aug manā dārzā. Saskaitīju 24 zaļos skujkokus un ļoti daudz ziemas puķu. Ar ziemas puķēm braucu uz tirgu. Tas ir mūsu bizness. Mūžzaļie augi ir gan mana, gan vīra vājība. Tos ne tikai kolekcionējam, bet arī audzējam pārdošanai. Šī kolekcija sākās no pašiniciatīvas. Žurnāli “Mūsmājas” un “Dārza Pasaule” ir mani lielākie padomdevēji, bez kuriem nevaru dzīvot. Ja tur redzu kādu ideju, kas iederētos arī manā dārzā, tad, ilgi negaidot, to arī īstenoju. Katru vakaru staigāju pa savu dārzu un vēroju, kāds jauns brīnums ir atvēries,” atzīst saimniece.
“Man patīk daudzas puķes, kā arī skujeņi. Jāatzīst, ka lielākā dienas daļa paiet dārzā. Lopu mums nav, zeme arī ir tikai pushektārs, bet mums pietiek. Daudz darba ir, kad vajag izravēt visas dobes. Puķu dēstus ne tikai pārdodu, bet arī dāvinu, jo projām mest ir žēl. Mūsu stādiņi rotā arī Apes pilsētas domes jauno akmeņdārzu, E. Glika Alūksnes valsts ģimnāzijas puķudobes, kā arī Valmierā, Trikātā, Rīgā un citur,” lepojas M. Bubuce.
“Ne vienmēr ieaug visi iestādītie skujeņi. Cilvēki jaunos stādiņus pērk labprāt. Ir tādi, kam cena šķiet par lielu, bet ir arī tādi, kas brīnās – kur tik lēti, jo stādu audzētavās cenas ir daudz augstākas. Vīram siltumnīcā ir rožu kolekcija, bet nu vairs grieztajiem ziediem nav tik labs noiets kā agrāk,” atzīst M. Bubuce.
