Lubāna ezers ir lielākais ezers Latvijā. Savulaik tā apjomi bijuši vēl lielāki un tas pamatoti tiek dēvēts par Lubāna jūru.
Lubāna ezers ir lielākais ezers Latvijā. Savulaik tā apjomi bijuši vēl lielāki un tas pamatoti tiek dēvēts par Lubāna jūru. Jāteic, ka līdzīgas asociācijas rodas arī šodien, stāvot apjomīgā milzeņa krastā un minot tā krastmalas smiltis.
Jānis Macāns ir viens no zvejniekiem, kas nodarbojas ar rūpniecisko zveju Lubāna ezerā. Jānis atzīst, ka bagāts ar šo nodarbi vismaz šobrīd nevarot kļūt, bet sava iztikšana ir. Un laikam jau pats augstākais noteicis – ja dzīvo ezera krastā, tad jābūt arī zvejniekam. Pirmās iemaņas Jānis šajā jomā ieguvis jau trīs gadu vecumā. Kādus gadus gan esot padzīvojis pa Rīgu, taču atgriezies savās tēva mājās. Un nu jau vairāk nekā desmit gadus Jānis katru dienu dodas ezerā pēc lielā loma.
Ledus pagrabs kā “Zvejnieka dēlā”
“Zivis ezerā ir visādas: zandarti, līdakas, asari, raudas, vēdzeles, ālanti un citas. Vispār mantas jau netrūkst, bet agrāk zivju bija vairāk,” salīdzina Jānis. Šovasar vairāk ķeroties asari, bet vispār karstais laiks neesot labvēlīgs lieliem lomiem. Izrādās, ka vislabāk zivis ķeras uz pirmā ledus līdz Ziemassvētkiem un rudenī – septembrī un oktobrī.
Zvejā Jānis dodas kopā ar kompanjonu – kaimiņu. “Visi, kas dzīvojam ap ezeru, esam kaimiņi. Nav jau mums ko dalīt, sadzīvojam labi. Bet pa pāriem ir vieglāk darbu paveikt,” atzīst Jānis. Ezerā zvejot esot jāmāk, un tādēļ neviens nevar apgalvot, ka ir tas labākais zvejnieks.
“Nevajag iztaisīties par gudrinieku, kaut ko var iemācīties no katra, un tas arī ir jādara,” uzskata Jānis. Esot Nagļu pusē kāds septiņdesmit gadus vecs zvejnieks, kuram, kā Jānis teic, jaunie neturot līdzi. Ne ar prasmēm, ne zināšanām, kā tik lielus lomus dabūt ārā no ezera, turklāt vecais zvejnieks esot uzcēlis arī ledus pagrabu, tieši tādu, kā tas aprakstīts “Zvejnieka dēlā”.
Ar zušiem cienā Pāvulu
Jānis ezerā dodas katru dienu. Kā pats saka, brīvdienu viņam nav, izņemot zvejas lieguma laiku. Vismaz divas reizes dienā ir jāpārbauda tīkli, īpaši zandartu laikā, jo šī zivs pēc pāris stundām ir beigta. Lielākais loms uz kilometru tīklu esot bijis 100 kilogrami. Taču tik bagāti lomi bieži negadoties. Jānim ir 19 tīkli, un katram dots savs vārds. Nemaz nav grūti nojaust, kā nodēvēts tīkls sarkanā krāsā. Agrāk Jānis turējis arī lopus, kas savā vaļā dzīvojušies pa ezera pļavām visu vasaru. Bet tad Jāņa ganāmpulku noskatījis vilks, tādēļ ar lopiem viņš vairs neaizraujas. “Nav jau jēgas to darīt. Varbūt, ja nebūtu zivju, būtu spiests pievērsties lopkopībai,” atzīst Jānis.
Jau vairākus gadus Lubānā vairs neķeras zuši. Pēdējo reizi pirms diviem gadiem, kad Jānim izdevies noķert zušus, viņš ar tiem cienājis aktieri Eduardu Pāvulu. “Viņš toreiz filmējās kaut kur Latgalē. Tā nu iznāca, ka bija iebraucis arī pie manis un sūdzējās, ka visur, pat slavenajos Nagļu dīķos, viņu cienājot ar žāvētām vistām. Kas tad man, es aši vāru zušu zupu,” atceras Jānis.
Nevajag lietot garšvielas
To, ka Jānis ir meistars zivju ēdienu gatavošanā, apliecina arī viņa dzīvesbiedre Anna. “Pats galvenais – nevajag pirms žāvēšanas lietot garšvielas un vēl – jābūt svaigai zivij. Tā ir vienkārši jānokauj. Tad vakarā to notīru, uzmetu sāli, bet otrā rītā drusku noskaloju. Un tā arī visa prasme. Bet citi brīnās, ko es tām zivīm lieku klāt, ” atzīst Jānis. Viņš atceras gadījumu, kad draugs palūdzis viņu kādam ciemos atbraukušam ārzemniekam – vācietim – izžāvēt divas karpas.
“Atvedu karpas, uzliktas uz skaistiem šķīvjiem ar zaļumiem, viss kā pienākas. Bet vācietis pienāk klāt pie zivīm, un sāk ošņāt, man drusku dūša apskrējās, aizbraucu prom. Vēlāk domāju – žēl man to šķīvju. Aizbraucu un neticu savām acīm – karpu vairs nav. Izrādās, ka vācietis astoņpadsmit gadus nebija ēdis zivis, jo savulaik bija no tām saindējies, tādēļ bijis tik aizdomīgs,” stāsta zvejnieks. Bet kurš gan varot turēties pretī Jāņa gatavotajām zivīm?
Ciemiņu Jāņa mājā nekad neesot trūcis un cilvēkiem šeit patīk gan Jāņa gatavotās zivis, gan viņa pirts. Tāpat nav noslēpums, ka Lubāna ezerā ir ko redzēt dabas mīļotājiem. Tas Jāni mudina vairāk pievērsties tūrismam. “Jāiemācās no tiem pilsētniekiem izspiest naudu,” uzsver Jānis.
Zvejnieki ir humora veči
Tāpat kā Jāņa mājā nekad netrūkst viesu, tā arī viņam nekad neaptrūkst zvejnieku stāstu. Vispār zvejnieki esot tādi humora veči. Jānis zina stāstīt daudz atgadījumu – gan kuriozu, gan arī skumju. Bet viens no pēdējā laikā notikušajiem viņam iespiedies prātā dziļi – kā no komēdijas radusies traģēdija.
“Vienmēr mani 1.aprīlī izjoko, un tad, kad šogad man piezvanīja un teica, ka ezerā slīkst cilvēki, domāju, ka atkal grib apvest ap stūri,” atceras Jānis.
Tomēr zvanītājam izrādījusies taisnība, jo pārgalvīgi zemledus makšķernieki bija gribējuši izmēģināt vēl pēdējo ledu. Diemžēl – ja no rīta tas vēl bijis stingrs, tad pēcpusdienā, kad sāka līt, tas, protams, arī sācis kust. Ja ne Jāņa un viņa draugu pašaizliedzīgās rīcības, tad, kas zina, kā tas būtu beidzies pārgalvīgajiem zemledus makšķerniekiem. Jo izrādās, ka pie ezera nav glābšanas dienestu, kas var palīdzēt šādos gadījumos.
“Stāv ezera krastā policija, trīs ātrās palīdzības mašīnas, un neviens nevar palīdzēt,” secina Jānis. Bet, kamēr atsauktu glābšanas vienības no tālienes, kas zina, cik daudz laika tas prasītu? Turklāt šādi slīkšanas gadījumi notiekot katru pavasari, bet par glābšanas inventāra iegādi un speciālu cilvēku apmācīšanu tā arī neviens nedomājot.
Tā nu vada dienas Jānis Lubāna ezera krastā. Nevar noliegt, ka tā ir īpaša pasaule, īpašs dzīvesveids un īpaša domāšana.
