Vakar es (un domāju, ka arī liela daļa no jums) aizdedzināju pirmo sveci adventes vainagā, tādējādi aizsākot kluso svētku gaidīšanas laiku.
Šogad sveci dedzināju divējādām domām – no vienas puses, man žēl, ka tik tuvu ir jau gada nogale. Atzīšu, manī vēl nav Ziemassvētku noskaņu, jo liekas, ka nupat kā tikai laiski gulēju balti ziedošajā margrietiņu pļavā un baudīju sauli, bet nu jau jāpošas gada lielākajiem svētkiem. Tik ļoti žēl tā laika, kas nemanāmi steidzas.
No otras puses – man bija prieks, ka, pozitīvām sajūtām pārņemta, varēju izvērtēt savu gada gājumu. Adventes laiks man vienmēr ir pārdomu laiks, kad neiztrūkstoša ir padarītā un arī nepadarītā izvērtēšana. Jāatzīst, ka pārdomas man beidzās ar pozitīvu noti, jo ir padarīts, ļoti daudz vērtīgu darbu, ir piepildīti sapņi un esmu uzdrošinājusies rīkoties. Kā būtiskākais mans gada veikums ir iestāšanās augstskolā, tas prasīja lielu apņemšanos un gribasspēku, bet es esmu to pārvarējusi un sākusi mācīties. Atpakaļceļa jau nav un tikai jāturpina.
Tāpat arī vēl šodien spēju izjust portāla atklāšanas dienu. Tas bija smags darbs, negulētas naktis, stresa pilnu situāciju risināšana, bet nu ir gandarījums par paveikto. Visvairāk esmu pateicīga par to, ka man bija iespēja šo ideju realizēt.
Ir bijis vēl daudz, daudz laba, ir piepildīti sapņi, bet visu jau nemaz nav iespējams izstāstīt. Un vakar vakarā pārliecinājos par atziņu, ka jebkurš sapnis atrod savu piepildījumu, ir tikai ļoti, ļoti jātic.
