Sestdien – 27. aprīlī – Lielā Talka. Tās organizatori šogad aicina cilvēkus ne tikai vākt atkritumus, bet arī tos vācot šķirot. Tas tiks darīts, lai veicinātu izpratni par plastmasas piesārņojumu, tās kaitīgo ietekmi uz vidi un izpratni par plastmasu kā videi bīstamu atkritumu, kas rada augsnes piesārņojumu. Talkas ieskaņā uz sarunu aicinājām zeltinieti Sigitu Mūrnieci, kura kopā ar ģimeni pievērsusies bezatkritumu dzīvesveidam un rosina to darīt arī citus.
– Sagaidot Lielo Talku, sabiedrība allaž diskutē par to, kādēļ tiem, kuri nepiemēslo apkārtējo vidi, būtu jātīra citu atstātie atkritumi? Jo tie mežos, ceļmalās rodas atkal un atkal…
– Arī man ir sajūta, ka talkas ideja ir “izsmelta”, jo vienmēr ir kāds, kurš vāc atkritumus aiz tiem, kuri metīs tos zemē, jo būs, kas savāc. Tas ir bezgalīgs aplis, pa kuru katru gadu riņķojam, tādēļ man patīk šī gada ideja par to, ka atkritumi talkas laikā tiks šķiroti. Vislabāk jau būtu sākt pievērst uzmanību, ka tie ir mazāk jārada. Pirmkārt, mazāk patērēt, jo pašlaik pasaulē viena trešdaļa no tā, ko mēs nopērkam, tiek izmesta. Nopērkam daudz lieka, arī to, ko mums patiesībā nemaz nevajag. Mēs ļoti ietekmējamies no reklāmām, jo šķiet, ka mums to vajag, bet patiesībā mēs to nemaz neizmantojam un izmetam. Domāju, liela daļa atkritumu rodas tādēļ, ka mums gribas kaut ko jaunu nopirkt, kaut gan vecais vēl gana labi kalpo. Esam “iespringuši” uz to, ka visu laiku vajag kaut ko patērēt.
– Kā panākt, lai cilvēki mainītu savu attieksmi?
– Ar varu tas nav izdarāms. No savas pieredzes varu teikt, ka tiekoties ar cilvēkiem un ilustrējot stāstījumu par bezatkritumu dzīvesveidu ar piemēriem, viņi par to aizdomājas. Varbūt ne uzreiz, bet ar laiku sāk domāt, pirms nākamreiz pērk to vai citu lietu. Es nekad nesapratīšu, kā vispār var mest zemē atkritumus! Tāpat arī to, ka cilvēki, veikalā pērkot banānu ķekaru, vienu ābolu vai apelsīnu, liek to maisiņā. Ja tā dara puse no Latvijas iedzīvotājiem, tad cik maisiņu uz vienu banānu ķekaru sakrājas gada laikā un kādi atkritumu kalni rodas?
– Saeima pērnā gada rudenī galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus Iepakojuma likumā, kas paredzēja tirdzniecības vietās no šā gada 1. janvāra ierobežot bezmaksas plastmasas maisiņu izsniegšanu patērētājiem…
– Tas gan nekur nav redzams. Veikalos tāpat ir pieejami bezmaksas maisiņi un tāpat tie tiek noplēsti no rullīša un cilvēki tajos liek savu banānu ķekaru. Protams, ir lietas, kuras savādāk nav iespējams nopirkt, ja īpaši nepiedomā. Bet es īsti nesaprotu, kādēļ lietām, kurām jau ir dabīgais iepakojums, vajag vēl vienu. Jo vairāk par to runā, nevis aizrādot, bet iesakot, ka var darīt savādāk, ir cilvēki, kas ieklausās un ņem to vērā. Bet ir arī tādi, kuri nekad nemainīs savus paradumus. Un nav vērts sākt ar to cīnīties tāpēc, ka viņi tādi ir. Taču atgādināt, ka savus paradumus var mainīt, noteikti ir vērts.
– Jūs abas ar māsu Agati popularizējat bezatkritumu dzīvesveidu. Vai cilvēki ieklausās jūsu pieredzē?
– Mēs to darām trijatā, arī kopā ar Anitu Maksimu. Runājam ne tikai ar plašāku auditoriju, bet arī ar cilvēkiem individuāli. Pagājušajā gadā rīkojām nometni bērniem un jauniešiem “Maisiņš vaļa vēderā”. Bija sajūta, ka auditorija saprot un ieklausās, bet tagad dažus, satiekot veikalā, redzu, ka viņi to ābolu vai bulciņu tomēr liek maisiņā, iziet no veikala, apēd bulciņu un maisiņu iemet miskastē. Varbūt vēl jāpaiet kādam laikam, lai sniegtā informācija nogulsnētos.
Mūsu gadījumā Zeltiņos atkritumi tiek izvesti mēneša otrajā otrdienā. Mēs tos vairs neredzam un šķiet, ka to vairs nav. Ja tie krātos mums pagalmā, šķūnītī vai pieliekamajā kaudzē, tad mēs justu – gan to smaku, gan apmērus, ko mēs saražojam. Kamēr cilvēks nedzīvo blakus izgāztuvei, tikmēr jau to nejūt. Bija tāds izaicinājums, ka nedēļas laikā bija jāsakrāj visi iepakojumi un pēc tam kopā ar tiem jānofotografējas savā istabā. Tās fotogrāfijas bija diezgan briesmīgas, redzot, ka nedēļā viens cilvēks var saražot tik daudz iepakojuma. Ja parēķina uz septiņiem miljardiem, kas dzīvo uz pasaules, tad ir diezgan traki…
– Vai nav sajūta, ka kļūst arvien trakāk? Kā, tavuprāt, mudināt cilvēkus pievērsies atkritumu šķirošanai?
– Es dzīvoju savā informācijas zonā un mani apkārtējie cilvēki ir pievērsušies atkritumu šķirošanai, tādēļ man ir sajūta, ka tomēr situācija uzlabojas.
Latviešiem patīk visu darīt bez maksas. Ir taču izdevīgi, ka pats vari sašķirot savus saražotos atkritumus. Ja apmēram puse no tiem ir šķirojama, vari maksāt par to uz pusi mazāk. Bet cilvēki par to neaizdomājas un tāpat atkritumus nešķiro. Mūsu pagastā cilvēki atkritumus šķiro, bet problēma ir tā, ka tie netiek savlaicīgi izvesti. Mēs šķirojam mājās un vedam uz centru, jo dzīvojam apmēram četrus kilometrus no tā, reizi mēnesī vai reizi divos mēnešos, jo cenšamies piekopt “zero waste” dzīvesveidu. Kad aizvedam, konteineri parasti ir pilni un nav, kur likt tās pudeles! Es, būdama apņēmīgs cilvēks, pavadāšu maisiņu līdzi mašīnā, izbēršu citur šķirošanai paredzētajos konteineros, bet ne visi ir gatavi to darīt.
– Kā pati pavadīsi Lielās Talkas dienu?
– Sestdien Zeltiņu bibliotēkā Daina Binde stāstīs par “slinko dārzkopību” jeb permakultūru, būšot arī mainīšanās ar sēklām. Talkas dienā pagasta iedzīvotāji ir aicināti kopt savus īpašumus, un arī mēs ģimenē to darīsim. Dzīvojam nomaļāka ceļa malā, kur ir desmit mājas četru kilometru attālumā, bet tāpat visas ceļa malas ir pilnas ar atkritumiem un ir diezgan skumji braukt garām. Bieži domāju, ka apstāšos un salasīšu, bet manī “sēž” jautājums, kāpēc to darīt. Tādēļ šogad vēl neesmu izlēmusi. Arī nometnē, kas notika pagājušajā vasarā, mēs vācām atkritumus, ejot pa ceļu. Lielākā daļa no tiem bija alus skārdenes, alkohola pudeles un cigarešu paciņas, pārējais – kādas čipšu vai saldumu pakas. Tagad visur ir miskastes, var paņemt līdzi atkritumus un tos izmest. Es tiešām nesaprotu, kādēļ cilvēki joprojām to nedara!
– Kādi tavi būtu ceļavārdi pirms Lielās Talkas?
– Sākt ar sevi, domāt par nākotni un par to, ko mēs patērējam. Ir apsveicama ideja un ir atbalstāms ikviens cilvēks, kurš vēlas talkā piedalīties, bet es to posmu laikam esmu izdzīvojusi un vākt citu cilvēku radītos atkritumus vairs īsti negribas. Es labāk to dienu ziedoju savam pagalmam, jo cik ilgi es vākšu citu radītos atkritumus? Trakākais ir tas, ka tie tiek izmeti vietās, kur paši dzīvojam. Lielākoties tas ir ceļš uz darbu, uz skolu, uz vai no veikala, vai mājupceļš, kur ejam katru dienu. Mēs neizmetam savus atkritumus Ķīnā, bet tepat, Latvijā. Un mums pašiem ir jādzīvo tajā vidē, ko radām. Vai tiešām patīk to darīt vidē, kur ir atkritumi, un vējš maisiņus pūš pa gaisu? Ceru, ka nē.
Cilvēkiem ieteiktu arī brīvā brīdī paskatīties kādu filmu par vides problēmām, papētīt, kāda ir situācija pasaulē. Nevis ar domu kaut ko glābt, bet, ka mēs katrs varam kaut ko mainīt. Gar ceļmalām liels atkritumu daudzums veidojas no krūzītēm, ko dod degvielas uzpildes stacijās. Cilvēki domā, ka tās ir no papīra un met ārā pa mašīnas logu. Taču tās ir nevis no papīra, bet no kompozītmateriāla, kas arī ir plastmasa, kuru pārstrādāt ir ļoti sarežģīti. Ir grūti mainīt savus paradumus, bet ar laiku tas izdodas. Man pašai ir divi bērni un jādomā par to, kādā vidē dzīvos nākamās paaudzes. Mēs nevaram pilnībā būt atkritumu nepatērētāji, bet mēs varam radīt tos mazākā apjomā. Un katrs pozitīvais piemērs var būt lipīgs, ja to pārņem arī citi.
Dace Plaude
