Vecgada vakarā ir maz cilvēku, kas kaut ar auss maliņu nenoklausās nākamā gada horoskopus vai neizlasa pareģojumus.
Vecgada vakarā ir maz cilvēku, kas kaut ar auss maliņu nenoklausās nākamā gada horoskopus vai neizlasa pareģojumus. Daudzi lej laimes un zīlē, kas viņu gaida jaunajā gadā. Alūksnietis, kalējs Laimonis Bāliņš domā, ka izlietās laimes tulkojums atkarīgs no tā, ko cilvēks tajā vēlas saskatīt.
Viņš ir cēsnieks, kas Alūksnē dzīvo kopš 1986.gada. “Pirms tam strādāju par šoferi, bet 1986.gadā pievērsos tikai kalēja darbam, jo esmu cilvēks, kam sava darba augļus vajag redzēt jau vakarā. Kad strādāju par šoferi, mēneša beigās manu darbu neviens neredzēja. Tagad vakarā varu redzēt, ko pa dienu esmu izgatavojis,” stāsta L.Bāliņš.
Vērot kalēja darbu un laimes liet uz kalēja darbnīcu nāk daudz skolēnu. “Bērniem interesē viss – kalēja amats, jo Alūksnes rajonā to var iepazīt tikai dažās vietās, kā arī intriģējošā laimes liešana. Daudzi pat nezina, ka kalējam ir ēze, nevis krāsns,” atzīst L.Bāliņš.
Galvenais ir ticēt
Laimes liešana ir ikgadēja Bāliņu ģimenes tradīcija. Viņi to dara Vecgada vakarā pēc pusnakts. “Alvu vai svinu kausējam uz gāzes plīts un lejam ūdenī. Ieteicams izvēlēties emaljētu trauku, jo tad izkausētais metāls nepielīp pie trauka malām. Pēc tam vērojam, kas ir sanācis. Jāatzīst, ka ir bijuši gadījumi, kad izlietais pareģojums piepildās. Galvenais ir ticēt. Esmu izveidojis īpašu laimes kausējamo trauku, jo ar karotēm vienmēr sanāk kādas nebūšanas,” stāsta L.Bāliņš.
Viņš atzīst, ka šajā procesā vissvarīgākā ir liešana. “To nekad nevar ietekmēt, bet galarezultāts ir savdabīgs un interesants. Manuprāt, izlietās laimes tulkošana atkarīga no tā, ko cilvēks vēlas ieraudzīt,” saka kalējs.
L.Bāliņš piekrīt teicienam, ka “katrs pats savas laimes kalējs”, bet viņam vislielākā laime ir, ka katru dienu ir darbs.
Kalēja darbs ir pieprasīts
Mūsdienās kalējam pasūta izgatavot tādas lietas, ko nevar iegādāties veikalā. L.Bāliņa laternas grezno daudzu Alūksnes veikalu ieejas. “Pieprasīti ir kamīna piederumi, vārti un gaismas ķermeņi. Pirmais darbs Alūksnē man bija vēja rādītāji uz universālveikala noliktavas jumta, kam oriģināls glabājas Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā,” lepojas L.Bāliņš.
Kalēja ikdiena nav viegla. “Esmu cīrulis, tāpēc rītos man ir daudz enerģijas un varu darīt lielus darbus. Apzinos, ka vajadzētu vairāk atpūsties, bet darbu, ko šodien palaidīšu garām, rīt vairs neiegūšu,” spriež L.Bāliņš.
Pašlaik pie kalēja mācās audzēknis, kas pēc amata apgūšanas iegūs diplomu, kurš līdzvērtīgs Rīgas amatniecības vidusskolas diplomam.
Reizēm “guļ” pat ēzē
Kalēja darbā L.Bāliņš ir piedzīvojis daudzus kuriozus. “Kad strādāju būvkantorī, tur bija veca mūra ēze. To kurinot, telpā vienmēr plūda dūmi. Kad jautāju darbu meistaram, kā iepriekšējais kalējs te varēja strādāt, viņš atteica, ka tas pēc ēzes iekuršanas vienmēr gāja pīpēt. Pēc stundas nāca atpakaļ un sāka strādāt. Mani tāds darba režīms neapmierināja, tāpēc kādā rītā nolēmu izpētīt, kāpēc dūmus “sit” atpakaļ. Ielīdu ēzē, jo domāju, ka skurstenis aizvīts ar zirnekļu tīkliem, bet tur viss bija kārtībā. Kad līdu ārā, pa durvīm nāca iekšā galdnieks. Viens uz otru pārsteigumā skatījāmies, sasveicinājāmies, un viņš jautāja, vai es tur esot gulējis. Atsmēju, ka – jā,” atceras kalējs.
Jaunajā gadā viņš visiem vēl stipru veselību. “Galvenais, lai cilvēkiem ir darbs. Tad būs arī viss pārējais,” saka L.Bāliņš.
