Nu jau pavisam tuvu ir Jēzus bērniņa piedzimšanas brīdis, ko katru gadu gaidām no jauna kā lielāko brīnumu. Bet bieži vien aizmirstam, ka arī katrs cilvēka bērns ir mazs brīnums.
Nu jau pavisam tuvu ir Jēzus bērniņa piedzimšanas brīdis, ko katru gadu gaidām no jauna kā lielāko brīnumu. Bet bieži vien aizmirstam, ka arī katrs cilvēka bērns ir mazs brīnums. Tas atklājas tad, ja mazulis ir gaidīts šajā pasaulē. Gluži kā Betlēmes silītē dusošais Dieva dēls.
Bērna gaidīšana mātei un tēvam nozīmē atrast tam vietu savā sirdī. Patiesībā tā būtu veidojama jau pirms viņa ieņemšanas. Ja tās nav, tad mazais cilvēks jūtas bezpalīdzīgs un nelaimīgs. Mīlestības trūkumu nevar aizstāt ne ar vienreizēja piedzimšanas pabalsta palielināšanu, ne ar vecāku nebeidzamām rūpēm par apģērbu un pārtiku vai dārgām rotaļlietām. Reizēm tādā veidā cenšas bērnu nolikt pie vietas, lai tas netraucētu viņu dzīvi. Bet gadās arī, ka zīdaini aizmet gluži kā nevajadzīgu lietu. Vai mātes sirds ir tik cieta kā akmens, ja spēj nogalināt savu tikko dzimušo bērnu? Bet varbūt viņa nav jutusi un nezina, kas ir mīlestība. Iespējams, ka pati bērnībā cietusi apsmieklu un varmācību un tikai neprasme nonāvēties liegusi aiziet no dzīves. Tāda sieviete varētu domāt, ka viņas bērnam vieglāk ir nomirt. Tikpat neizprotama daudziem ir pusaudžu varmācība, prasme nevis mīlēt, bet darīt sāpes.
Cēsīs nepilngadīgajiem ieslodzītajiem ļauts dažas stundas justies brīviem. Viņi pirmo reizi ar lielu aizrautību varēja apgleznot porcelānu un zīdu, gatavot suvenīrus sev un tuviniekiem Ziemassvētkos. Pusotra simta pusaudžu, kas notiesāti par zādzībām, laupīšanām un slepkavībām, iztēlē nokļuva pasaulē, kurā vēlētos būt brīvībā. Varbūt Kanādas indiāņu cilšu suvenīrs – sapņu ķērājs – viņiem palīdzēs atgūt ticību sev un citiem cilvēkiem. Leģenda vēsta, ka pie gultas nolikts sapņu ķērājs ļauj redzēt tikai labus sapņus, bet sliktie ieķeras aplī ievītajā tīklā.
Kaut kādā mērā mīlestības spēja ir katrā cilvēkā. Un sapnis par mīlestību ir dzīvs vienmēr. Tas sākas līdz ar bērna piedzimšanu. Mēs katrs ar to dzīvojam. Citādi pasaule aizietu bojā. Nē! Tad tās nemaz nebūtu. Kas notiktu, ja mums nebūtu sapņa un mīlestības? Šķiet, viss nostātos ar kājām gaisā. Gluži kā kādreiz bērnībā, kad vērojām apkārtni ar noliektu galvu caur plati izplestām kājām, vai kā Tāpat kā lielveikalā “Rimi” uz iepirkuma maisiņiem zīmētā egle, ar galotni uz leju. Ir sašķobījusies mūsu vērtību sistēma. Patiesi, galvenajā vietā ir nevis svētku garīgā vērtība, bet iepirkšanās jeb tirgus. Kā bērna sirdij sajust prieku, ja viņš nav mācījies to nopelnīt? Uz cik ilgu brīdi to spēs sagādāt jauna mašīna vai cita lieta? Rakstniece Anda Līce aicina ielūkoties sevī, lai redzētu, vai arī tur eglīte nav ar galotni uz leju. Ja tā, tad pat sapņos grūti iztēloties, kādi brīnumi mūs gaida. Mans, tavs un mūsu turpinājums ir bērni.
