Jau otro gadu sabiedrisko mediju balvas “Kilograms kultūras 2019” kategorijas papildina mana mīļākā kategorija – kultūrvieta. Šis vārds sevī ietver tik plašu spektru, bet tajā pašā laikā par kultūrvietu nevar kļūt jebkura vieta, kas mums piedāvā kultūru šī vārda tiešākajā nozīmē, tai ir tāda, manuprāt, nenoformulējama definīcija, īpaša aura, kultūrvietas radītāja personības faktors, prasme radīt lielas lietas no nekā un pretī neprasot neko.
Kultūrvieta ir īpaši svarīga tur, kur cilvēkiem nav pieejams tas, kas pilsētās plūst aumaļām, vieta, kas pulcē cilvēkus, neskatoties uz to, cik šiks interjers radīts, cik ērti krēsli kultūras baudīšanai piedāvāti vai cik smalkas kurpes jūs uz kultūras baudīšanu varat uzvilkt. Tieši tāpēc paldies maniem domubiedriem, kuri kultūrvietas statusam pieteica Ērmaņu muižu Malienas pagastā. Manuprāt, Ērmaņu muiža, Ingas un Uģa Prauliņu personību izgaismota, kopienas ļaužu iemīļota un atbalstīta, no aizmirstībā un krūmos ieauguša, pussagruvuša nama atguvusi savu seno spozmi un arī sūtību, kāda tai bija arī sendienās – nest kultūru lauku ļaudīm. Vienmēr atcerēšos pirmos koncertus Ērmaņu muižā, kuriem skatītāju krēslus Uģis Prauliņš bija sarūpējis no kaimiņmājām un papildinājis ar koka bluķīšiem, savukārt augusta zvaigžņotos nakts koncertus apmeklētāji varēja baudīt uz segām un matračiem, kas nebūt nemazināja koncerta kvalitāti, tieši otrādi. Tur Ērmaņu lakstīgalu bekvokāla pavadībā ir dziedājusi pat Sonora Vaice, kuras balsi mums nez vai būtu iespēja baudīt klātienē citviet. Un tieši tādēļ Ērmaņu muiža manās acīs ir tā īstā kultūrvieta, īstā kultūras nesēja pilīs un būdiņās, ar akcentu uz pēdējo.
Prieks, ka lielāki vai mazāki šādu kultūrvietu iedīgļi mums ir vēl. Prātā uzreiz nāk Ziemeru muiža, kur pēdējā laikā jūtama īpaša rosība, un man jau šķiet, ka varbūt nākamgad muižas saimnieces Ditas Balčus gaismā celtā Ziemeru pils arī varētu pretendēt uz kultūrvietas statusu. Vēl tikai iedīgļos, bet, šķiet, ka Apes novada “Jauncikuži”, kur pavasara valsts svētkos tika klāti baltie galdauti neparastā gongu mūzikas pavadībā, arī varētu kļūt par vietējo cilvēku iemīļotu, sirsnīgu kultūrvietu. Vai Zvārtavas pils, kur Latvijas mākslinieki radījuši īpašu auru nesteidzīgai mākslas radīšanai un baudīšanai…
Tāpēc īpašs prieks par visām kultūrvietām, kuru radītājiem bijis tas saprāts, labā griba un arī līdzekļi izveidot tās “bez falšuma”, kā balvas pasniegšanas ceremonijā izteicās arhitekts Reinis Liepiņš.
