Reiz dzīvoja divi mazi zēni. Viens – optimists, otrs – pesimists. Katram bija sava rotaļu istaba. Pesimistam tā bija pilna ar mantām, taču viņš sēdēja istabas vidū un raudāja, jo neviens svētkos nebija uzdāvinājis bungas. Pārējās rotaļlietas viņu neinteresēja. Mazajam optimistam nebija tāda rotaļlietu bagātība. Viss, kas viņam piederēja, bija daži atkritumi, gruži no fermas. Gadījās, ka kādu dienu zēnu vecāki gāja gar viņu istabām. Pesimists joprojām sēdēja istabas vidū un brēca pēc nedabūtās mantas, kamēr optimists bija laimīgs un savā nodabā rakņājās ar dakšu pa drazu kaudzi un pie sevis murmināja: “Kaut kur šajā mēslu čupā noteikti jābūt kādai monētai”.
Šim stāstam ir divas morāles. Ne tikai par optimistiem, kuriem krūze šķiet līdz pusei pilna, un pesimistiem, kuri to pašu krūzi redz pustukšu. Šis ir stāsts arī par spēju novērtēt to, kas tev ir. Nevis redzēt un skaitīt to, kā tev nav. Ja tā padomā, jā, katrs varam atrast daudz lietu, kā mums nav. Ne tikai lietu, gan jau, ka mums nav arī kādas slimības, kas ir citiem, nav tādu problēmu, nav baiļu, kādas ir citiem. Katram šis saraksts ir citādāks. Taču mēs katrs varam izvēlēties, kurš no zēniem gribam būt – optimists, kurš ir ar savu dzīvi mierā, vai ķērcošs pesimists, kuram nekad nav gana.
Es esmu optimiste un vienmēr visur cenšos saskatīt labo. Ne tikai domāt labu, bet arī darīt labu, protams, cik vien katra konkrētā situācija to ļauj. Taču esmu pārliecinājusies, ka optimisms manā dzīvē ir labs sabiedrotais. Pie tam, ja tu kam ļoti tici, tad tas arī notiek. Par to esmu pārliecinājusies ne vienu vien reizi. Ticība sev un optimisms iet roku rokā. Vismaz manā dzīvē.
Jā, man ir bijušas situācijas, kad esmu bijusi optimistiski noskaņota, taču tomēr nenotika tā, kā es biju paredzējusi. Kāpēc? Jo es tomēr nebiju līdz galam pārliecināta, bija mazas šaubas. Apzināti vai neapzināti, bet es līdz galam nenoticēju. Un tas neizpaliek bez rezultāta. Notiek ne tā, kā gribējās. Taču arī šādās situācijās optimistam nav ilgi jāmeklē skaidrojums – tātad tā tam bija jānotiek, bija jāiziet šī mācībstunda, un labi vien, ka tā bija tāda, nevis daudzkārt sarežģītāka un smagākām sekām. Protams, arī optimistiem ik pa reizei, tā sakot, “rokas nolaižas”, un tas ir normāli, ka dzīvē tā notiek.
Lai mums katram izdodas pat vissarežģītākajās situācijas ticēt sev un nezaudēt optimismu! Jo tās ir dzīves sastāvdaļas, kas ļauj dzīvot dzīvi vieglāk. Un to taču gribam mēs visi.
