Kļūst aizvien aukstāks, tuvojas ziema. Cilvēki ietērpjas pūkainos džemperos, dzestrajās rudens dienās rokas no aukstuma mēģina pasargāt ar siltiem cimdiem, un kājas ieauj mīkstās zeķēs.
Kļūst aizvien aukstāks, tuvojas ziema. Cilvēki ietērpjas pūkainos džemperos, dzestrajās rudens dienās rokas no aukstuma mēģina pasargāt ar siltiem cimdiem, un kājas ieauj mīkstās zeķēs. Alūksniete Agra Zariņa nebēdā par tuvojošos aukstumu, jo viņai ir liels pūrs dažnedažādu adījumu.
Prasmi adīt A.Zariņa sauc par savu aizraušanos un iespēju papildus nopelnīt. “Ar adīšanu aizrāvos jau skolas laikos. Toreiz bija grūti dabūt dziju, tādēļ ārdīju vecos adījumus. Vēlāk, strādājot slimnīcā, adot papildus pelnīju, lai varētu izskolot bērnus,” atceras sieviete. Strādājot slimnīcā, Agra piestrādāja arī par sargu noliktavās. Garajās darba stundās adīšana bija patīkams laika kavēklis. A.Zariņai patīk visi mājturības darbi. Viņa labprāt gan ada, gan tamborē un izšuj, arī ēst gatavošana Agrai sagādā prieku.
Izdomā rakstus
Rokdarbniece atzīst, ka adīt iespējams no jebkuras dzijas. Tomēr vispatīkamāk strādāt ar jaunu dziju, arī adījums sanāk skaists un gluds.
“Kādreiz esmu adījusi arī suņa vilnas zeķes,” stāsta adītāja. Viņa atzīst, ka tās ir veselīgas un īpaši siltas. Dažkārt ir bijis jāada arī no truša vilnas. Šāds adījums iznāk ļoti mīksts. Sevišķi labi no truša vilnas ir adīt izstrādājumus maziem bērniem – cimdiņus, šallītes un cepurītes. Agra strādā ar izdomu. Adot viņa kombinē krāsas, izmanto arī dažādas dzijas, lai katrs izstrādājums izskatītos citāds. Tomēr rokdarbniece atzīst, ka ir grūti adīt no dažādām dzijām un adījums nesanākot vienāds. Lai dzijas resnums būtu vienāds, A.Zariņa liek klāt kādu citu dziju, spolīšu vai mulinē diegus. Agra ada gan vienkāršā rakstā, gan arī izdomā sarežģītus rakstus. Idejas interesantajiem rakstiem sieviete gūst adīšanas grāmatās un žurnālos. Viņai patīk skaisti, krāšņi un rakstaini džemperi.
“Labprāt izgudroju neparastus rakstus, lai džemperim piešķirtu kādu rozīnīti,” piebilst A.Zariņa. Kombinējot krāsas, sieviete izvēlas spilgtos toņus. Pašai viņai visvairāk patīk visi violetie un rozā toņi.
Adāmmašīnu neizmanto
Adītāja atzīst, ka zeķu un cimdu adīšanai vislabāk izmantot vilnas dziju. Lai zeķes papēžos un pirkstgalos tik ātri neiznēsātos, viņa ieada rupjāku un stiprāku dziju. Cimdu un zeķu adīšanā rokdarbniece izmanto tautiskos rakstus. Agra prot adīt jebko – krāšņus džemperus, rakstainus cimdus un zeķes, plecu lakatus, beretes. Adāmmašīnu viņa neizmanto, bet visu ada ar rokām.
Ja vien Agrai ir brīvs laiks, džemperis top gatavs nedēļas laikā. Kad nogurst rokas un acis, rokdarbniece nedaudz atpūšas, un tad ar jaunu sparu ķeras klāt adījumam, lai neilgā laikā to pabeigtu.
Jautāta par piegrieztnēm, rokdarbniece paskaidro, ka tās viņai neesot vajadzīgas, viņa ada, pēc acumēra. Jāsaka, ka tas izdodas lieliski.
Atrod pielietojumu
A.Zariņas adīšanas prasmi ir novērtējuši tuvinieki, darbabiedri, arī sveši cilvēki, pasūtīdami uzadīt sev piemērotus izstrādājumus.
“Pati sev esmu ļoti daudz noadījusi. Tomēr, ja kāds izstrādājums apnīk, to izārdu un uzadu kaut ko jaunu. Arī dāvanām izmantoju savus adītos izstrādājumus,” stāsta Agra. Rokdarbniecei nepatīk, ja kaut kur mētājas dzijas kamolīši, viņa uzreiz tiem atrod pielietojumu.
“Es nevaru sēdēt mierā, man vajag kaut ko darīt,” atzīst A.Zariņa. Prasmi strādāt rokdarbus sieviete nodod meitai un mazmeitai. Par to viņai ir liels prieks, jo Agra ir secinājusi, ka šobrīd reti kura sieviete nodarbojas ar rokdarbiem.
