Miķelīši raud aiz loga – pazudis ir kastaņkoks! Te tas bija… te tā nav. Kā var dzīvu galēt nost? Varbūt tas ir tikai ļauns joks? Nekā ļauna nedarīja šis koks! Sveķainus pumpurus pavasarī raisīja. Ar daudz, daudz košām ziedu svecēm visu acis ielīksmoja. Rudeņos auglīši krita paukšķēdami, bērni lasīja tos ar prieku. Kādreiz tas bija mazs un greizs, Dieva svētīts izauga par staltu koku. Ēnu deva ceļiniekiem, tūristiem. Sirdīs to mīļi slēgsim, pavasarī pieminēsim…
