Nemiera pilna un rosīga ir uzņēmēja Andra Andrejeva ikdiena.
Nemiera pilna un rosīga ir uzņēmēja Andra Andrejeva ikdiena. Un kā nu ne, ja viņa vadītais uzņēmums – autocentrs “Andrea”, kas nodarbojas ar autotirdzniecību, transportu un remontu, atrodas Jelgavā, ģimene – sieva Antra un dēli Krišs un Edžus – dzīvo Cesvainē, bet pašam bieži vien jādodas darba darīšanās uz Vāciju, kā arī jāpārrauga darbs firmas filiālē Gulbenē.
Lai gan darba slodze ir liela, tomēr Andrim izdodas atrast laiku treniņiem un startiem motokrosā, kā arī gatavoties kārtējam kāpienam kalnos. “To visu izdodas apvienot ar partnera – uzņēmuma līdzīpašnieka, ģimenes un draugu atbalstu,” saka Andris.
“Apskaužu un apbrīnoju Andra enerģiju! Viņš ir starp labākajiem motokluba “Ape” amatieru klases braucējiem. Ar lielām prasībām pret sevi, šķiet, ka tas viņam gan palīdz, gan traucē,” par Andri saka kluba vadītājs Mairis Levans. Pagājušajā sezonā, traumas dēļ izlaižot 4 no 12 posmiem, kopvērtējumā viņš ierindojās 8.vietā starp 67 savas grupas braucējiem. Sports vienmēr bijis Andra vaļasprieks, bet motosportā “hobbi” klasē viņš aktīvi brauc kopš 1999.gada. Sportiski ir arī Andra dēli, kas “interesējas par visu, kam tiek klāt”. Viņi trenējušies hokeja spēlē, tagad mācoties karatē paņēmienus. Krišs bijis tēvam līdzi Elbrusa ekspedīcijā. Ģimenei ir tradīcija kopā pavadīt ziemas atvaļinājumu kalnos slēpojot un snovojot.
Alpīnisms ir un paliek sports
“Atšķirības starp sporta veidiem ir tikai domāšanā. Kas var braukt motokrosā, var arī kāpt kalnos. To mēs pierādījām, kad pa ceļam no Nāciju motokrosa viss motoklubs sakāpa Monblānā,” saka Andris. Treniņi abos sporta veidos ir līdzīgi: galvenokārt skriešana, lai sirds un viss organisms pierod pie ilgstošas slodzes.
“Alpīnisms ir un paliek sports: ja nepaliks sevis žēl, tad virsotnē uzkāpsi,” uzskata Andris. “Vienīgi – ir jānokāpj arī lejā. Kalnos nedrīkst palikt vājš, nevar pusceļā izstāties. Atvilkt elpu var tikai pēc atgriešanās bāzes nometnē.” Andris kāpj virsotnēs kopā ar pārbaudītiem cilvēkiem, jo alpīnisms ir komandas darbs. Viņš ir pārliecināts, ka grupa ir nozīmīga arī spēku ziņā, jo viens nevar iekārtot trīs nometnes pieejā virsotnei. Ir jāzina, ko gaidīt no komandas biedriem.
“Kāpiens Ļeņina smailē notika pagājušā gada augustā kopā ar Ata Plakana ceļojumu firmu “Piedzīvojumi”, kas rūpējās par ekipējumu un pasākuma norisi. Gandrīz visos kalnos esmu bijis kopā ar viņu,” stāsta Andris. “Līdz Maskavai braucām ar vilcienu, jo tas ir krietni lētāk gan pašiem, gan krietni smagajai bagāžai. Tad ar lidmašīnu uz Biškeku. Tur nakšņojām, tad devāmies uz Ošu. Speciāls transports mūs aizveda uz kalna bāzes nometni. Ar ērto piebraukšanas iespēju Ļeņina smaile atšķiras no citiem septiņtūkstošniekiem. Lai piekļūtu tuvāk tiem, bija jālido ar helikopteru vai jāņem nesēji. Šeit varēja piebraukt pat ar “Ņivām”. 7143 metrus augsto virsotni joprojām sauc tāpat kā padomju laikos, vietējie pagaidām to nav pārdēvējuši citādāk.”
Interesanta ir Kirgīzija, kur šoreiz alpīnistiem gadījās nokļūt pašā ražas laikā. “Pirms padomju varas kirgīziem nebija savas rakstības, tādēļ viņi raksta ar slāvu burtiem. Tāpat kā mongoļi viņi ir klejotāji, tāpēc savu kultūras pieminekļu kirgīziem tikpat kā nav. Tautas varonis Manass tika izdomāts līdzīgi kā mūsu Lāčplēsis,” stāsta Andris. Viņš novērojis, ka pret ārzemju tūristiem un kalnā kāpējiem vietējo attieksme ir ļoti pozitīva. Gadā tur atbrauc vairāk nekā 5000 alpīnistu, tūristi kirgīziem ir būtisks ienākumu avots.
Ļeņina smailes virsotne ir neizteiktākā starp visām 7000 metru virsotnēm. Tā ir akmeņaina morēna, apmēram 500 metrus gara akmens krāvumu “čupa”. Tehniski kalns ir vienkārši pieveicams, maršrutā nav vertikālu sienu. “Bija vajadzīgi tikai dzelkšņi pie apaviem un leduscirtnis,” iespaidos dalās Andris. “Vispirms veicām vairākus aklimatizācijas gājienus, lai pierastu pie augstkalniem. Bīstama vieta bija starp pirmo un otro nometni, kur ledājā rēgojās lielas, līdz diviem metriem platas plaisas visa ledāja dziļumā. Ja kādā no tām ieskatās, tad skaidrs, ka variantu nav… Plaisas centāmies apiet vai šķērsot pa dabiskiem sasaluša sniega tiltiņiem.” Noskaņu pirms kāpiena alpīnistiem sabojājusi ziņa, ka pirms pāris nedēļām kādas krievu grupas alpīnisti stiprajā vējā mīnus 10 grādu salā bija apsaldējuši roku un kāju pirkstus, bet zemestrīces izraisītā lavīna 1990.gadā šeit izdzēsa 43 kalnākāpēju dzīvības…
Vai nu šodien, vai nekad!
“Plānotajā virsotnes iekarošanas dienā ar domu – vai nu šodien, vai nekad! – izgāju no nometnes pēdējais,” saka Andris. “Nebija viegli. Atpakaļ griezās vairāki astoņu cilvēku lielās grupas dalībnieki. Kāpu lēnām, kopā ar Daci Līdumu izdevās nokļūt līdz virsotnei. Nākamajās dienās smaili sasniedza vēl divi komandas biedri, starp viņiem bija viena sieviete. Tas kārtējo reizi pierāda, ka viņas ir līdzvērtīgi komandas biedri arī šādos ekstrēmos kāpienos! Savukārt pieredzējušais vadītājs Atis virsotnē bijis pat divas reizes. Fotogrāfija ar motokluba emblēmu uz virsotnes fona tika bildēta trešajā nometnē. Šis bija mans ceturtais septiņtūkstošnieks.”
Virsotnē nokļūt neļauj šprotu eļļa
Pirms sešiem gadiem Andris veiksmīgi uzkāpis “Āzijas mugurkaula” – Ķīnas Kuņluņšaņa grēdas virsotnē Mustagatā (7500 metru). Savukārt ne tik veiksmīgs bijis mēģinājums divus gadus vēlāk Pamirā iekarot Koržeņevska smaili. “Kāpienā biju viens, “izsitos” no paredzētā iešanas grafika,” viņš atceras. “Pieredzes trūkuma dēļ 5000 metru augstumā iedzēru šprotu eļļu! Rezultātā “apstājās” kuņģis, sekoja tik drausmīga caureja, kādu pat ķīniešiem ar savu dabas medicīnu bāzes nometnē nebija viegli apturēt. Kad sāku sekot grupai, laiks pasliktinājās, putenis piespieda doties lejā…
Vēl pēc diviem gadiem Koržeņevska smaili tomēr izdevās pieveikt, bet Komunisma smaile sagaidīja ar sliktiem laika apstākļiem. Trešajā nometnē divas dienas sniga sniegs. Ja nebūtu visu nakti to rakuši nost no telts, būtu nosmakuši, saspiesti. No rīta sākās svaigā sniega lavīnas, tāpēc nācās atkāpties, mērķi nesasniegušiem,” stāsta Andris.
Ir būtiski laikus atkāpties
Alpīnists uzskata, ka var samierināties, ja neizdodas uzkāpt virsotnē dabas untumu dēļ, bet to nevajadzētu ietekmēt psiholoģiskiem vai fizioloģiskiem iemesliem. Par to viņi pārliecinājušies arī pēdējā kāpienā, kad kāds grupas biedrs, fiziski izturīgs cilvēks, nerēķinoties ar citiem, licis pārējiem gaidīt uz viņu trīs dienas. Ir būtiski saprast, kad kalns nepadodas, un laikus atkāpties. “Pat neuzkāpjot virsotnē, gūstu gandarījumu un emocionālas izjūtas, tā galvenokārt ir sevis izprašana, skaisti dabasskati, fiziskā slodze,” atzīst Andris.
Alpīnistu hierarhijā piecu sarežģīto Krievijas septiņtūkstošnieku sasniegšana tiek vērtēta ļoti augstu, to iekarotāji saņem titulu “Sniega leopards”. Andris šim mērķim neatlaidīgi tuvojas, cerot šogad īstenot sapni par Hanu (Hantengri virsotni), bet neatmetot domu arī par pasaules augstāko kalnu – Everestu.
