Laiku pa laikam mūs katru vada vēlme pašapliecināties.
Laiku pa laikam mūs katru vada vēlme pašapliecināties. Veidu, kā to izdarīt, ir daudz, tie ir visdažādākie. Tiesa, daļai sabiedrības visa dzīve ir kā pašapliecināšanās, bet citam tā paiet, ieslīgstot rutīnā un pašapmierinātībā. Iespējams, ka daļa aiz vēlmes pašapliecināties slēpj mazvērtības izjūtu, viņiem ir vajadzība pēc citu atzinības un novērtējuma. Tieksme būt labākam nekā citiem ir spēcīgs pašapliecināšanās dzinulis, kas vienlaikus, protams, sekmē arī personības attīstību.
Grūti būtu nosaukt tādu jomu, kurā cilvēks nevarētu īstenot savas radošās idejas un pierādīt sev, ko viņš spēj vai nespēj izdarīt. Pirmā nopietnā pašapliecināšanās sākas jau pusaudža vecumā, kas galvenokārt aprobežojas ar to, vai man nav sliktāks apģērbs kā citiem, labas sekmes mācībās. Ja vēl kabatā ir mobilais telefons un mājās dators, tad viss ir kruti. Tiem, kam šādas iespējas nav, veidojas mazvērtības kompleksi. Dzīve ir nežēlīga – kāds vienaudzis noteikti par to atgādinās, pasakot tieši acīs. Rūgtuma mieles pusaudzim liks vēl vairāk ierauties sevī un mocīties ar apziņu, cik pasaulē viss ir netaisni. Un tikai vēlāk, uzsākot patstāvīgu dzīvi, radīsies iespēja pierādīt, ka es kaut kas esmu un ko varu izdarīt paša spēkiem.
Kā ir ar pieaugušajiem? Tik daudzi šodien izvēlas darbošanos biznesā, kas nebūt nav vieglākais veids, lai kaut ko sasniegtu. Nežēlīgas konkurences apstākļos pastāvēt un arī attīstīties, tam nepieciešama ne tikai loģiskā domāšana, bet arī spēja prognozēt notikumu tālāko gaitu un izanalizēt dažādu apstākļu ietekmi uz to. Biznesu izvēlas arvien vairāk sieviešu, un viņas tajā darbojas ne mazāk veiksmīgi kā vīrieši. Taču tā nebūt nav vienīgā joma, kurā sieviete var sevi izpaust un galvenais – vēlas to darīt.
Ja analizējam, kas notiek vīriešu pasaulē, kāda ir viņu pašapliecināšanās? Domājams, ka sabiedrības domas nedalītos, nosaucot dažas prioritātes – darbs, nauda, mašīnas un sievietes. Protams, jāņem vērā katra cilvēka individualitāte, jo katrs tomēr esam atšķirīgi. Tagad ir moderni runāt par vīriešu četrdesmitgadnieku krīzi. Kā tad klājas vīrietim šajā vecumā – visu dzīvē ir sasniedzis, viņam ir stabili ienākumi, darbs, ģimene, jauna modeļa automašīna. Viss ir tik vienkārši, ierasti un apnicīgi. Nekā jauna un interesanta. Protams, ne visiem tad rodas vēlme sev blakus redzēt gados jaunāku sievieti, aizmirstot par izkoptām un tradicionālām vērtībām. Varbūt viņi baidās strauji novecot? Viens gan ir skaidrs – vīrieti vislabāk raksturo viņa attieksme pret darbu. Pēc tās zināmā mērā var vērtēt viņa nostāju daudzās citās dzīves jomās.
