Pēc trakā priekšvēlēšanu skrējiena vajadzētu iestāties mieram, taču tā vietā sākušies jauni uztraukumi – par to, kurš kļūs par Alūksnes novada mēru.
Atzīšos, ka šis jautājums mani uztrauc vēl vairāk nekā iepriekšējais, jo par vēlēšanu rezultātiem sajūsmā neesmu. Lai gan jaunas sejas pie vadības pults bija vajadzīgas, nedomāju, ka tām vajadzēja sarasties tik lielā skaitā. Manas cerības saistījās ar sabalansētību jaunievēlēto deputātu vidū, kur daudzmaz vienlīdzīgā skaitā pārstāvēti būtu gan tie, kas var lepoties ar pamatīgu pieredzi pašvaldību darbā, gan tie, kas izceļas ar savām zināšanām, gan arī tie, kuriem visa iepriekš minētā apgūšana vēl priekšā.
Nu rādās, ka tie, kam viss vēl priekšā, būs krietni lielākā skaitā, kas pašreizējā situācijā liek dzīvot stresā: kas ar mums jaunajā novadā notiks? Galu galā šis ir tas gadījums, kad pat pieredzes bagātajiem diez vai ir skaidrs plāns par to, kā izdzīvot pie tik drastiskiem budžeta grozījumiem un valsts politikas, bet nu vadība var nonākt tādu cilvēku rokās, kuriem pirms tam vēl nāksies veltīt laiku, lai adaptētos jaunajā vidē.
It kā jau gribētos domāt pozitīvi un vēlēt, lai jaunā novada dome, uzsākot darbu, strādātu ar pilnu atdevi, taču nav jau kam vēlēt, ja ņem vērā, ka, visticamāk, gaidītā atdeve, pievēršoties problemātisko jautājumu risināšanai, varētu parādīties vien tālākajā nākotnē. Vienkārši māc pamatotas šaubas, vai tiešām ir iemesls paļāvībai, ja šābrīža situāciju varētu raksturot ar uz bankrota robežas esoša uzņēmuma nodošanu cilvēkam, kuram ir pieredze izglītības iestādes vadīšanā.
