Algebrā kosinusi un sinusi,
Laukos savi plusi un mīnusi.
Kamēr pusmodies saldi vēl dusu,
Šķiet, ka vairāk ir tieši plusu.
Te katra diena no agra rīta
Ar putnu treļļiem tiek ievadīta.
Aiz logiem, kur mainīga panorāma,
Caur mākoņiem skatās saulstaru dāma
Un cītīgi savu sūtību pilda,
Jo ūdens dīķī tak jāsasilda,
Kur noskalot lielceļa putekļu smeldzi
Un dvēselei atgūt mieru un veldzi.
Ko nu par dvēseli, viss ir štokos –
Kas labs un derīgs, lai izaug kokos,
Bet nevērtīgais jāsacērt malkā
Un drēbes nav kodēm, bet jānovalkā.
Un nevajag pukstēt un pulti spaidīt,
Un rīt jau uz paplātes brīnumus gaidīt,
Jo tik, cik eņģeliski mēs esam,
Tādu šai pasaulē auru nesam.
Bet mīnusos odi un raibās mušas,
Kas spindz un dzeļ tā kā aptrakušas,
Par dunduriem nemaz nerunājot.
Tos nevar atbaidīt krieviski rājot –
Ja negribi atļaut šiem sevi kost,
Bez mazākā žēluma jāsit nost.
Paretam lietus tā kārtīgi mērcē
Un nevar zināt, kas slēpjas ērcē.
Bet droši vien jāpieskaita pie plusa
Šis pasaules čempions lēkšanā blusa,
Jo kur gan vēl labāka vingrošana,
Ja kāda zem krekla jāpagana…
Un pārējās miesas un dvēseles baudas
Te laukos var dabūt bez lielas naudas.
Kas ir vēl jaukāks: svaigs gaiss un brīve,
Un apkārt kūsā patiesā dzīve?
Un sirdi nespiež pārpildīts puncis,
Un maigi murrā kaķe un runcis.
