Sociālā palīdzība ir naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana balstās uz materiālo resursu novērtēšanu personām (ģimenēm), kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību (ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība) apmierināšanai.
Sociālā palīdzība ir naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana balstās uz materiālo resursu novērtēšanu personām (ģimenēm), kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību (ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība) apmierināšanai. Tātad ar “sociālo palīdzību” saprot ienākumu testētos pašvaldību pabalstus, tas ir, uz klienta ienākumu un materiālā stāvokļa novērtēšanu balstīta pabalstu piešķiršanas sistēma.
Pašvaldības sociālie pabalsti nav universāli – to piešķiršana nebalstās uz klienta piederību noteiktai iedzīvotāju grupai (piemēram, vientuļā māte, pensionārs vai invalīds). Latvijā pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti tiek izmaksāti no pašvaldību budžeta. Pašvaldību sociālo pabalstu piešķiršanas sistēmā klients nav pasīvs ņēmējs, jo šo pabalstu piešķiršana ir apvienota ar sociālo darbu.
Tādējādi:
– sociālais darbinieks un klients ir līdzvērtīgi dialogā par klienta problēmas risinājumu – klients aktīvi iesaistās sociālā darbinieka iejaukšanās plāna sastādīšanā, lai atrisinātu konkrēto problēmu;
– līdzdarbības pienākumi tiek noteikti, izvērtējot katru gadījumu individuāli, kas var būt, piemēram: uzrakstīt iesniegumu, reģistrēties Nodarbinātības valsts aģentūrā, iesaistīties rehabilitācijas pasākumos, nokārtot iespēju saņemt valsts pabalstu, regulāri interesēties par bērna skolas apmeklējumu un tamlīdzīgi.
Pēc Labklājības ministrijas materiāliem
