Šodien ir sestdiena, kas daudziem no jums, lasītāji, droši vien ir brīvdiena. Cilvēkiem, kas strādā algotu darbu, šīs divas vai pat viena diena nedēļas nogalē ir kā ilgi gaidīts atpūtas mirklis pēc darba.
Šodien ir sestdiena, kas daudziem no jums, lasītāji, droši vien ir brīvdiena. Cilvēkiem, kas strādā algotu darbu, šīs divas vai pat viena diena nedēļas nogalē ir kā ilgi gaidīts atpūtas mirklis pēc darba. Tiesa, ne vienmēr tās izdodas izmantot atpūtai.
Protams, arī es gaidu brīvdienas. Man to ir maz, jo daudz laika aizņem darbs un studijas. Tad, kad beidzot ir brīva diena, gribas atpūsties un būt kopā ar saviem mīļajiem. Negribas domāt par darba rūpēm vai citu cilvēku likstām. Bet, lai kā negribētos, arī izsapņotajās brīvdienās “nolaisties uz zemes” palīdz iztapīgi cilvēki.
Piemēram, pagājušajā svētdienā piedzīvoju nepatīkamu starpgadījumu. Ārā puteņoja, bet tas nespēja sabojāt labo noskaņojumu, dodoties uz garāžu pēc automašīnas. Kad sniega kupenas no garāžas durvīm bija attīrītas, nez no kurienes uzradās kāda “laipna” sieviete, kas sāka gudri mācīt, kā puteņa laikā no durvīm ir jātīra sniegs, kur tas jānovieto, cik liels laukums jāattīra un cik bieži. Tas sabojāja manu labo noskaņojumu, lai arī tikai uz neilgu laiku. Te gribas minēt Andreja Upīša darba “Sūnu ciema zēni” varoni Tauķieni. Šī lauku sieviete vienmēr labi zināja, kas ir jādara citu cilvēku dzīves labā, kur un kā jāpamāca, aizmirstot par savējo. Jāsecina, ka laikam arī mūsdienās ir šādas tauķienes, kas ar savām gudrībām pamanās traucēt dzīvot citiem. Tie laikam ir cilvēki, kam savā mājā nav ko darīt, kā vien skatīties pa logu un vērot, ko dara citi. Nedomāju, ka tam iemesls ir vientulība.
Lai nu kā, tas bija nepatīkami, tomēr garastāvoklis pēc brīža bija uzlabojies, brīvdiena aizritēja, kā plānots, un deva daudz enerģijas jaunai darba nedēļai. Bet – pirmdienas rītā atkal nācās piedzīvot līdzīgu gadījumu, kad vismaz septiņas minūtes bija jāuzklausa kāds cilvēks, kas klāstīja savu viedokli par konkrētu jautājumu, mētājoties ar vispārīgām un apmelojošām frāzēm. Viņa monologu nebija iespējams pārtraukt, jo šādi cilvēki nemēdz ieklausīties citu teiktajā. Tas nav patīkami, īpaši tad, ja zini, ka tas ir nepamatoti. Tad laikam ir jāļauj runātājam runāt, pēc tam noteikti izsakot arī savu viedokli. Labi, ja izdodas rast kompromisu un starpgadījumu ātri aizmirst. Turēt ļaunu prātu uz šādiem cilvēkiem ilgi nevajag, jo tas ir viens no dzīves sīkumiem.
Lai nu kā, gribu jums vēlēt savā ceļā satikt pēc iespējas mazāk tauķieņu un monologu runātāju. Galu galā – tuvojas Valentīna diena – visu mīlētāju svētki, un kas gan var būt skaistāks par mīlestību – uz sev tuvāko un citiem cilvēkiem.
