Ticiet vai ne, bet ar mani veic eksperimentus, mani novēro! Tātad par ko es te gribēju runāt… Es to sapratu brīdī, kad visapkārt vienīgi problēmas: krīze biksēs, pardon, kabatās, krīze mīlestībā un paaudžu attiecībās.
Ticiet vai ne, bet ar mani veic eksperimentus, mani novēro! Tātad par ko es te gribēju runāt… Es to sapratu brīdī, kad visapkārt vienīgi problēmas: krīze biksēs, pardon, kabatās, krīze mīlestībā un paaudžu attiecībās. Tajā dienā es mājās no šņabošanas pārnācu pret rītu. Sieva mani izdzina uz ielas…
Tā nu es, Antons, bez kāda nolūka eju pa dzimto Baložu prospektu un pārdomāju savas eksistences jēgu. Paskatos debesīs, pulkstenis ir apmēram septiņi no rīta, bet neredz neviena auto. Nedzird ne rūciena. Mašīnas un autobusi kā izmiruši. Cilvēki staigā kājām, brauc ar velosipēdiem. Es plikšķinu acis un jautāju: “Ļaudis, jūs ko, kurp jūs?” A šie pretī saka: “Tāds kā jocīgs, no Mēness esi nokritis, vai?” Saprotu – nav lāgā, esmu apmaldījies laikā un telpā… Varbūt esmu bijis nolaupīts, pats to nezinot, vai gulējis letarģiskajā miegā, bet tagad iesviests vai pamodies nākotnē? Nu nevar tagadnē būt tā, ka cilvēki no rīta uz darbu iet kājām! Nemēdz tā būt! Savā nodabā aizklunkurēju līdz DUSiņam. Skatos… bendžas litrs maksā latu. Tikpat cik krutka! Cilvēki pērk benzīnu kolbās, pa 100 gramiem, pa 200… līdz grama precizitātei. Moins…Tad es labāk izvēlos krutku.
Nu man ir skaidrs, kāpēc cilvēki staigā kājām. Streipuļoju tālāk. Ieeju veikalā. Gribas takš salāpīties. Skatos – kefīra paka maksā dārgāk par mazo kokakolu. Nu man ir skaidrs. Mani kāds novēro, veic eksperimentus… Ieraugot tādas cenas, kļūst slikti ar sirdi. Veikalniece ierauga un saka, lai eju ārā svaigā gaisā. Es šai: “Redzi, ka cilvēks mirst, izsauc ātros!” Viņa saka, ka nevarot, šie nebraukšot. Ja man ko no mediķiem vajagot, lai ejot pats pie ģimenes ārsta vai uz slimnīcu. Paķeru kefīra paku un nesamaksājis skrienu prom. Pārdevēja dzenas pakaļ un mani piekauj. Saku: “Izsauc policiju, esmu cietis!” A šī pretī kliedz: “Ko vēl negribēsi. Policijai taupības režīms tāpat kā mediķiem.” Mani pārņēma histērija, izrāvu šķiltavas un solīju šito cietsirdīgo bodi nosvilināt ar visu bodnieci. Lai sauc kaut vai glābējus, man vienalga! A pārdevēja mani izsviež pa durvīm kā sapuvušu. Sak, vai es no Marsa esot, vai, un nesaprotot, ka šajā vispārējā taupības režīmā ir jātaupa arī nervi sev un apkārtējiem. Jutos pagalam satriekts, izdvesu: “Kas ar jums visiem ir lēcies, traki esat palikuši, vai?” Manas pazemošanas aculiecinieki vienaldzīgi gāja garām. Bet kāds vienaudzis apžēlojās, palīdzēja piecelties, nopurināt putekļus no drēbēm, tad teica: “Ko tu, vecais, ārdies. Avīzes vajag lasīt. Nezini, ka tagad krīze. Valdība ieteikusi pārslēgties uz taupības režīmu. A tu te pieprasi apkalpošanas servisu par pilnu klapi. Ātros viņš grib, dakterus, policiju, glābējus.” Vecis mēdīja mani kā tādu nelgu.
Sakiet man, mīļie, ko darīt? Droši vien šodien jau krutkai arī cena ir pacelta. Izmaksas aug. Kur lai slīcina stresu? Man te iesaka pamēģināt mušmiru novārījumu. Labi reibstot. Tikai jānotrāpa pareizā koncentrācija, citādi var atstiept kājas. A varbūt to var liet arī autiņos benzīna vietā?
