Klusināta mūzika, smaržojoši ziedi, visapkārt smaidi, laba vēlējuma pārpilni vārdi, draudzīgi rokasspiedieni, apsveicēju rindas, prieks, ka viens, lai arī neliels, posms ir beidzies jaunieša dzīvē.
… Klusināta mūzika, smaržojoši ziedi, visapkārt smaidi, laba vēlējuma pārpilni vārdi, draudzīgi rokasspiedieni, apsveicēju rindas, prieks, ka viens, lai arī neliels, posms ir beidzies jaunieša dzīvē.
Skolas direktore vienu pēc otra izsauc absolventus, pasniedz apliecību par skolas beigšanu un novēl veiksmi. Svinības un satraukuma pilns ir šis brīdis, kad viss apkārtējais kļūst mazsvarīgs, ļaujot dzīvot tikai šim vienīgajam mirklim. Mirklim, kad bērna skatiens starp zālē sēdošajiem vecākiem un viesiem visvairāk meklē satikšanos ar mātes un tēva mīļo smaidu, lai teiktu:
“Redziet, es varēju, es pratu, es pierādīju. Šī ir mana pirmā diena, kad visu priekšā atskaitos par to, ko spēju. Es tik ļoti vēlos, lai jūs lepotos ar mani, lai savā mīlestībā būtu kopā ar mani.”
Tā ir divu mīlestību – bērna un vecāku – satikšanās. Mīlestība, pēc kuras tiecamies mēs ikviens, un varam būt laimīgi, dzīvojot tajā. Dzīvei piemīt dažādas izjūtas, dažāds prieks un diemžēl arī dažādas skumjas, kas nelūgtas un nevēlamas spēj nomākt prieku bērna acīs tieši tanī dienā, kas viņam ir tik nozīmīga. Ir tik grūti meklēt un neatrast, gaidīt un nesagaidīt.
“Kāpēc viņi neatnāca uz manu izlaidumu? Nevarēja, nepaspēja vai varbūt negribēja?” klusi jautā bērna skatiens un sirds. Un ziediem vairs nav smaržas, mūzika un apsveikuma vārdi neskan, bet skatienā izzūd prieks un lepnums. Ir tikai skumjas, kas meklē atbildi uz jautājumu – kāpēc?
Šis visiem ir aizņemtības un rūpju pilns laiks. Sakām, nav laika, nav naudas, nav… Tomēr mums, vecākiem, nav tiesību bērna mīlestībai atbildēt ar savu aizņemtību. Mīlestībai laiks jāatrod vienmēr. Ja to nespēsim, tā tāpat kā zieds bez ūdens novītīs. Tāpēc būsim kopā ar saviem bērniem viņiem tik nozīmīgā dienā kā skolas izlaidums.
