Ir lietas, kuru ierastā kārtība nekad nemainās, notikumi, kas atkārtojas gadu no gada vienā un tajā pašā laikā. Kā, piemēram, tagad – tradicionāli nokūst sniegs, jo atnāk pavasaris, meklējam plānākas drēbes, jo kļūst siltāks.
Ir lietas, kuru ierastā kārtība nekad nemainās, notikumi, kas atkārtojas gadu no gada vienā un tajā pašā laikā. Kā, piemēram, tagad – tradicionāli nokūst sniegs, jo atnāk pavasaris, meklējam plānākas drēbes, jo kļūst siltāks. Cilvēks pie tā ir pieradis, zina nemainīgo shēmu un kā tā iedarbojas individuāli uz viņu. Ja tam esi sagatavojies, tad ir vieglāk. Bet ir tādi notikumi, kas atnāk pilnīgi negaidīti. Izsit no ierastā ritma, vienā mirklī satracina pasauli un nav zināms, kā rīkoties tālāk. Tos gribas aizmirst visātrāk vai arī izsvītrot no dzīves kā nekad nebijušus. Ļaunākais, ka tieši tos ir visgrūtāk aizmirst un izslēgt no atmiņu plauktiem.
No cita viedokļa izvērtējot, tāpēc jau ir interesanti dzīvot, ka nekad nevar zināt, ko nākamā diena jaunu atnesīs – kaut visniecīgāko sīkumu, kas tik un tā noteikti ietekmē ikdienu. Nevajadzīgi saceltas ažiotāžas dēļ no veikalu plauktiem uz nezināmu laiku pazudis sāls, bet arī mājās tieši šobrīd tā krājumi ir liktenīgi izbeigušies. Un var vainot tikai savu nolaidību, ka neesi to laikus ievērojis, un neattapību, ka vienmēr vajag atstāt kādu rezervi, ja vien tas ir iespējams. Vairums cilvēku nav pareģotāji vai zīlnieki – neprot prognozēt notikumus uz priekšu. No vienas puses -tas ir slikti, jo nevar izvairīties no nepatīkamām lietām, bet no otras – būtu labi, tikai zemapziņā tad jau būtu ieprogrammēts – ir jābūt tā un ne citādāk.
Mums bieži ir mācīts – skolā, lekcijā, – ka vajag plānot savu laiku, darbus, lai paspētu vairāk izdarīt. Tomēr plānošana ir neizskaidrojama parādība (es runāju par dzīves plānošanu!) – jo vairāk plāno, jo mazāk no tā piepildās. Dzīve piespēlē kaut ko pilnīgi pretēju – to, ko vismazāk esi vēlējies vai vispār nevēlies. Pat baidies no tā. Tas obligāti notiks! Kārotais labākajā gadījumā piepildīsies tad, kad vismazāk ir gaidīts (ja vispār notiks!). Cilvēks gaida arī to, lai viņš pats būtu noteicējs par savu dzīvi, varētu vienpersonīgi izlemt, kā rīkoties attiecīgā situācijā. Ja arī kļūdītos, tad pats par savām kļūdām atbildētu.
Bet kas notiek? Visos gadsimtos cilvēci ir piemeklējusi ļauna un pagaidām neārstējama slimība – jaukšanās citu dzīvē un mācīšana, kā pareizi jādzīvo. Ja vien tas kaut kādā mērā neaizskar un negatīvi neietekmē kāda cita cilvēka dzīvi, tad iejaukties nedrīkst. Arī 21.gadsimtā šī slimība nav mazinājusies un diezin vai kāds kādreiz izgudros zāles pret šo kaiti. Nevienam nav tiesību pārmetoši aizrādīt, cik nepareizi dzīvē rīkojies, nosaucot otru par muļķi. Ja būs vajadzība, cilvēks pats meklēs padomu.
Katram ir sava dzīve. Tāda, kādu to veido, un tāda, kā liktenis sagroza. Ar pamatīgiem belzieniem, necerētu laimi, dažkārt ar patīkami ieilgušu miera sajūtu un harmoniju ar apkārtējo pasauli. Vienmēr vieglāk ir citus nosodīt, dot padomus un neredzēt, kā pats dzīvo. Tikai padomdevējs neapsver, ka līdzīga situācija kādreiz var piemeklēt viņu pašu. Kas zina, kā tad viņš rīkosies. Varbūt rīcība būs desmit reižu vairāk nosodīšanas vērta un meklēšana pēc citu padoma būs vienīgais ceļš, kā atrast risinājumu.
