Jau agrāk biju dzirdējusi, ka mūsu kaimiņvalstī Igaunijā labklājības līmenis ir daudz augstāks nekā mūsu pašu zemītē.
Jau agrāk biju dzirdējusi, ka mūsu kaimiņvalstī Igaunijā labklājības līmenis ir daudz augstāks nekā mūsu pašu zemītē. Arī pētījumi, kas veikti, lai salīdzinātu dažādus rādītājus Baltijas valstīs, ir pierādījuši, ka mēs daudzējādā ziņā atpaliekam no ziemeļu kaimiņiem. Nesen, apceļojot Igauniju, par to pārliecinājos arī pati.
Šķērsojot Latvijas – Igaunijas robežu, uzreiz pamanāms, ka esi iebraucis sakārtotā valstī. Pirmkārt, jau patīkami pārsteidz ceļi. “Salāpītu” asfaltu tur nevar atrast – ceļa segums visur ir līdzens. Cilvēkiem ir patīkami pārvietoties, jo nav jāuztraucas par to, ka būs jālauž automašīna, kratoties pa izdangātiem grants seguma ceļiem. Igaunijā arī visi nelielie celiņi ir asfaltēti.
Var just, ka kaimiņvalstī rūpējas par satiksmes dalībnieku drošību. Gar braucamās daļas malu ir atdalošā josla, kas norāda, kur pārvietoties velosipēdistiem, tādējādi velosipēdisti jūtas drošāk un netraucē pārējiem satiksmes dalībniekiem.
Apbraucot apkārt visai Igaunijai, uz ceļiem ne reizi nemanīju nevienu policistu. Laikam jau viņiem nav jēgas patrulēt, jo igauņu autovadītāji brauc, ievērojot ceļu satiksmes noteikumus – nepārsniedz maksimāli pieļaujamo ātrumu, neapdzen vietās, kur to nedrīkst darīt. Pat motociklisti ar jaudīgiem spēkratiem brauc mierīgi un neizceļas uz pārējo autovadītāju fona, ko nevarētu teikt par mūsu braucējiem. Arī pilsētas ielās nemana bravūrīgus šoferus.
Ievēroju, ka igauņi māk sakopt vidi, kurā viņi dzīvo. Cik vien tālu sniedzās skats, nevarēja manīt nevienu pussagruvušu un neapdzīvotu būdu, pat visniecīgākā mājele, kas atradās ceļa malā, bija sakopta. Arī padomju laiku fermas un rūpniecības uzņēmumi nav iznīcināti, bet prasmīgi saglabāti un izmantoti šobrīd. Visi tūrisma objekti ir atjaunoti un tiek apsaimniekoti. Vai igauņi ir strādīgāki? Varbūt izdomas bagātāki un uzņēmīgāki? Bet kur gan palicis mūsu strādīgums, kurš agrāk slavēts? Igauņi ir sapratuši, ka, pašiem neko nedarot, nekas nenotiks, tādēļ cenšas un strādā, lai celtu savu labklājības līmeni. Tādēļ viņi var atļauties pirkt jaunas mašīnas, būvēt skaistas mājas, tādēļ Igaunijas valdība spēj sakārtot un atrisināt visas valstiski svarīgas problēmas. Bet mēs tikai gaužamies, cik mums ir slikta dzīve. Vai mūsu valdība nemāk pareizi saimniekot?
Atgriežoties mājās caur Veclaicenes robežkontroles punktu, pēdējos kilometrus mērojām pa zemes ceļu. Arvien vairāk varēja noprast, ka tuvojas robeža. Ceļmalas palika aizaugušākas, atkal bija manāmi grausti, arī mājas, kurās vēl bija manāma dzīvība, kļuva arvien nepievilcīgākas. Tādas manāmas arī daudzviet šaipus robežai.
Ceļojums ir beidzies, bet, atsaucot atmiņā Igaunijā redzēto, gribas jautāt – kad mēs sasniegsim šādu dzīves līmeni?
