Pensionētais skolotājs Uldis Tiltiņš no Alūksnes 10.Saeimas vēlēšanās piedalīsies, jo uzskata to par pienākumu. „Vai tad tiešām nevar reizi četros gados nobalsot aiziet?!” viņš asi iesaucas, domājot par tiem, kas vēlēšanās nepiedalās.
Vairs neatceros, par ko balsoju iepriekšējā reizē, taču viennozīmīgi – pašreizējā valdība sagādājusi vienu vilšanos pēc otras. Pieņemtie lēmumi manu dzīvi vistiešāk skāruši, likvidējot Veclaicenes pamatskolu, kurā strādāju, taču vislielāko vilšanos sagādāja lēmums samazināt pensijas strādājošajiem pensionāriem. Tāpat kaitina pārsteidzīgums un nepastāvība. Kaut vai runājot par tām pašām pensijām. Sākumā atņēma, pēc tam atdeva un tagad atkal prāto, kā noņemt. Nu, vai tad tā var?! Kad beidzot viņi sapratīs, ja kaut kas jāņem nost, tad tas jādara no resnā gala! It kā par savu dzīvi būtu grēks sūdzēties: jumts virs galvas ir, paēdis arī esmu un uz konteineriem nav jāiet, taču daudzās ģimenēs situācija ir daudz bēdīgāka.
Sevišķi žēl ir jauno cilvēku. Ir tādi, kas patiešām vēlas kaut ko darīt, lai sakārtotu savu dzīvi un ieliktu tai pamatu, bet, tā kā valstī trūkst sistēmas, tad ir neiespējami to izdarīt. Runājot par izglītības jomu, tagad augstskolās uzņem jaunus speciālistus, nemaz neaizdomājoties, vai pēc studiju beigšanas viņi maz būs vajadzīgi. Rezultātā šiem cilvēkiem paliek tikai diploms par augstāko izglītību un lielais studiju kredīts, kas jāatmaksā. Vai kāds ir padomājis, vai viņiem būs darbs, kur pēc tam šo naudiņu nopelnīt? Agrāk smējās par krieviem un viņu piecgades plāniem. Nedomāju, ka tas bija tas sliktākais variants, jo vismaz bija kaut kāda skaidrība par to, kas tevi sagaida nākotnē. Nevis uzņemt augstskolā tikai tāpēc, ka studenti piepilda tavu kasi ar lielām mācību maksām, bet jau zinot, ka tad, kad viņš beigs, šie speciālisti valstī būs vajadzīgi. Vai arī tādās specialitātēs, kur profesionāļu šobrīd jau pietiek, samazināt uzņemamo audzēkņu skaitu, lai nebūtu tā, ka jau šobrīd daļa no viņiem dzīvo bez darba un pēc cik tur tiem gadiem nāks jauna bezdarbnieku rinda klāt.
Ieviest kārtību ikvienā jomā – tas ir tas, ko gaidu no nākamās valdības. Šobrīd vēl neesmu izlēmis, par ko balsot. Izšķiršanos apgrūtina tas, ka vienā sarakstā ir cilvēki, pret kuriem jūtu lielas simpātijas, bet vienlaikus tur iekļauti arī tādi, ko nevaru ne acu galā ciest. Ideālajā variantā izvēlētos no katra saraksta pa dažiem sev simpātiskiem cilvēkiem un par tiem arī nobalsotu, bet, redz, ka nevar tā – jābalso uzreiz par visu sarakstu. Tāda vēlēšanu sistēma man nepatīk. Gribētos balsot nevis par sarakstiem, bet par cilvēkiem un to, ko katrs no viņiem līdz šim paveicis, lai izpelnītos iedzīvotāju uzticību. Vai ir ticība, ka pēc šīm vēlēšanām situācija uzlabosies? Nezinu, vai uzlabosies, bet ticība bez šaubām ir – citādāk jau nebūtu iespējams dzīvot.
