Iesācies maijs, un tas nozīmē, ka arī skolēnu mācību laiks tuvojas izskaņai, lai baudītu bezrūpīgo atpūtu vasaras brīvlaikā. Tāpēc, iestājoties siltākam laikam, ielās un parkos redzam arvien vairāk bērnu. Ir patīkami redzēt viņus pavadām laiku dabā, jo tas liecina par kaut nelielu atslēgšanos no mūsdienu “gadžetiem” (datori, viedtālruņi). Bet līdz ar bērnu atrašanos ārā nedrīkst piemirst par viņu drošību.
Nesen devos braucienā ap Alūksnes ezeru, jo bieži vien mans bērns pusdienlaikā vislabāk iemieg, braucot ar transportlīdzekli. Posmā aiz Jaunalūksnes pagasta pa ceļa malu gāja mazs jauneklis (vecums aptuveni 1. – 2. klase). Protams, mani pārņēma bažas, kādēļ tik mazam bērnam vienam jāiet pa šosejas malu. Apstājos, vaicāju zēnam, vai viss kārtībā, viņš smaidot atbildēja – jā. Nākot no skolas. Automātiski vaicāju – varbūt aizvest mājās. Un ziniet, puisis patiešām pietuvojās mašīnas durvīm, taču saminstinājās un atteica, ka neesot tālu. Godīgi sakot, tobrīd nezināju, kā rīkoties. No vienas puses, ir grūti atstāt mazu bērnu ejam gar mežainu ceļa malu, taču no otras puses – novērtēju zēna rīcību, neiekāpjot pirmajā auto, kas apstājas.
Protams, mani nodomi bija vispatiesākie un godprātīgākie. Taču ir tik daudz gadījumu, kad tieši tā notiek nelaimes. Pēc šīs situācijas ilgi domāju par to, vai esmu rīkojusies pareizi, ļaujot puisēnam doties tālāk un kā vispār rīkoties šādā situācijā. Un ziniet, es radu atbildi. Labklājības ministrija izveidojusi septiņu rīcības soļu informatīvo materiālu par to, kā rīkoties, ja uz ielas satiec nepieskatītu bērnu. Īsumā: pirmkārt, jānovērtē, vai bērnam nepieciešama palīdzība. Ja viņš izskatās noraizējies, jāpavaicā, vai viss ir kārtībā. Pat, ja atbilde ir “jā”, ne vienmēr tā būs, jo var gadīties, ka bērns ir nobijies no jūsu uzmanības. Otrkārt – tāpat jānoskaidro viņa vecums, trešais solis paredz vietas un diennakts laika posma bīstamības noteikšanu. Ceturtais – vai bērns zina, kurp dodas un kur atrodas. Piektais – ja tas ir noskaidrots, jāpārliecinās, vai nevajag sazināties ar vecākiem, skolotājiem. Sestais – ja bērns atbild nenoteikti, jānoskaidro, vai viņš jūtas labi, var gadīties, ka nepieciešama medicīniskā palīdzība. Visbeidzot, ja bērns ir apmaldījies vai nav sasniedzis septiņu gadu vecumu, palieciet ar viņu, kamēr ierodas vecāki, vai tomēr izsauciet policiju. Diemžēl es šos soļus neizpildīju un nezināju, kā rīkoties, taču uzskatu, ka šāds, faktiski pirmās palīdzības kurss, jāzina ikvienam. Ar šo visu vēlējos uzsvērt – sargāsim bērnus!
