Kasparu Kolu autosportistu uzklausījusi Ilze Bogdanova
Šīgada tradicionālo Pirmsjāņu kampaņu pret sēšanos pie stūres alkohola reibumā uzskatu par sevišķi izdevušos. Kampaņa “No vadītāja līdz izvadītājam ir viena glāze” tika pasniegta diezgan drūmās krāsās. Varbūt tas palīdzēja pievērst vairāk cilvēku uzmanību, liekot aizdomāties, vai braukšana alkohola reibumā ir tā vērta. Uzskatu, ka šādas kampaņas atstāj uz autovadītājiem ietekmi pat tad, ja arī iepriekš ir nonākts pie secinājuma, ka alkohols un autovadīšana ir divas nesavienojamas lietas.
Lai gan statistika ik gadu mainās uz pozitīvo pusi, joprojām ir tādi, kas uzskata sevi par gudrākiem un kuriem šķiet, ka ar viņiem jau nu gan nekas nenotiks. Tādā ziņā man liekas, ka šādas kampaņas vajadzētu rīkot biežāk. Pievērst tam uzmanību ne tikai Pirmsjāņu laikā, bet nepārtraukti, lai tā apziņa nostabilizējas kā kaut kas pašsaprotams. Citādi jau cīņa ar dzērājšoferīšiem notiek. Diemžēl, kā liecina pieredze, arī bargākie sodi ne vienmēr dod kādu mācību.
Tādos gadījumos šķiet, ka nekādas kampaņas vai sodi nevar glābt, ja cilvēkam pašam nav galvas uz pleciem. Piemēram, es nevaru iedomāties iemeslus, kas varētu mani pamudināt sēsties pie stūres alkohola reibumā. Tur jau no sākta gala ir skaidrs, ka nekāda braukšana nesanāk, jo alkohols ietekmē visas pozīcijas, kas nepieciešamas, lai brauktu ar mašīnu. Ja katrs pats apzinātos, cik maz viņš ir spējīgs vadīt automašīnu alkohola reibumā, tad viss būtu kārtībā.
