Ja man būtu tāda marku kolekcija kā kādreiz, tad es par savu vaļasprieku nestāstītu. Kādēļ? Droši vien ir redzētas filmas, kur marku dēļ notiek slepkavības. Vienu alūksnieti arī nogalināja.
“Ja man būtu tāda marku kolekcija kā kādreiz, tad es par savu vaļasprieku nestāstītu. Kādēļ? Droši vien ir redzētas filmas, kur marku dēļ notiek slepkavības. Vienu alūksnieti arī nogalināja. Tiesa, tas bija apmēram pirms 30 gadiem Rīgā, bet arī tagad lielie marku krājēji neplātās,” atzīst Jānis Valdis Zvejnieks.
Kari un valdību maiņas ir bijis iemesls daudzu vērtīgu marku kolekciju pazušanai. J.Zvejnieks atceras, ka no Alūksnes uz Sibīriju aizveda vairākus filatēlistus. Kas notika ar viņu kolekcijām, nav zināms. Valdis (toreiz viņu sauca otrā vārdā) markas krāt sāka pirms Otrā pasaules kara. Jauneklis aizbrauca uz Krieviju. Kad atgriezās, nebija vairs nevienas markas. Māte marku albumus kopā ar šujmašīnu bija aprakusi malkas šķūnītī, bet pēc atgriešanās no bēgļu gaitām tur vairs nebija nekā.
“Žēl, jo tās bija pirmās brīvvalsts un ārzemju markas. Latvijas markas ar ģerboņa saulīti bija ļoti izplatītas. Bija man arī sērija Liepājas 300 gadu jubilejai. Tās pēdējais nomināls lata vērtībā bija izdots tikai 2800 eksemplāru tirāžā,” atceras Jānis.
Filatēlija ir dārgs vaļasprieks
Pēc kara vajadzēja sākt visu no sākuma. Alūksnes 54 krājējiem markas sūtīja Filatēlistu biedrība. Gandrīz katru svētdienu varēja iegādāties markas. Parasti katram iznāca pa vienai. 1964.gadā izdeva divus olimpiādes marku numurētus blokus zaļā un sarkanā krāsā. Toreiz tie bija vērtīgākie. Padomju varas gados ar ārzemniekiem nebija atļauts sarakstīties. Tomēr J.Zvejnieks turpināja vēstuļu un marku apmaiņu ar septiņiem ārzemju filatēlistiem.
“Nevaru teikt, ka Padomju Savienībā nebija skaistas markas. Pa retam izdeva arī kādu marku ar izcilu ārzemju personu vai notikumu attēlu,” atzīst kolekcionārs. Viņam bija jāsūta pa markai uz Vāciju, uz Kanādu, tāpēc vajadzēja meklēt ne tikai taisnus, bet arī apkārtceļus.
“Vērtīgi ir marku bloki, kuros ir sešas līdz astoņas markas. Tiesa, tie ir dārgāki. Toreiz tos varēju nopirkt, bet kopš 2000.gada markas vairs nekrāju, jo nevaru iegādāties,” atklāj J.Zvejnieks. Pa vienai sev viņš tomēr nopērk. Protams, nevarēja atteikties arī no iespējas iegādāties Alūksnes marku. Turklāt vairākas, jo vajadzēja nosūtīt vēstuļu draugiem.
Vērtīgākajām markām nav cenas
Jānis atzīst, ka nevarētu pārtraukt kolekcionēt markas, ja būtu filatēlijas fanātiķis. Viņš no tāda cilvēka iegādājies gandrīz pilnu Latvijas marku kolekciju – apmēram 400 markas, bet pēc tam tās pārdeva. Tagad viņam biezā albumā ir Krievijas un citu valstu, Padomju Savienības, pēckara Latvijas markas, kopā apmēram 8000.
“Man nav neviena, kam atstāt kolekciju. Ne bērni, ne mazbērni nekrāj markas. Viņiem filatēlija neinteresē. Ja kādam iedodu marku, to iebāž kabatā. Tas nozīmē, ka marka būs bojāta,” secina Jānis. Viņš skumji saka, ka vecie filatēlisti nomirst, bet jaunie nevēlas krāt.
Katalogos ir norādīta marku vērtība, bet ir arī tādas, kam cenas vietā rakstīts – pēc vienošanās. Tas nozīmē, ka šīm markām vairs nav cenas, jo to ir maz. Piemēram, ir tikai divas markas, kam bijusi kāda kļūda, tomēr apstākļu sakritības dēļ nosūtītas, bet pārējā marku tirāža iznīcināta.
“Pirms Vācijas apvienošanas katrai mazajai valstiņai bija markas, tagad tās ir ļoti vērtīgas. Tomēr svarīgi, vai tā ir uz aploksnes, pastkartes jeb ir tikai marka. Tagad ir tāda tehnika, ka markas var pavairot bezgalīgi daudz. Tas “nosit dūšu” filatēlistiem,” skaidro J.Zvejnieks.
Kolekcionē kapu un pārtikas kartītes
No filatēlista Kanādā viņš saņēmis ne tikai markas, bet arī savdabīgi noformētas aploksnes. Uz tām ir Jāņa sūtīto fotogrāfiju novilkumi. Vēstulēs, protams, abi stāsta ne tikai par markām. “Krājējs parasti nekrāj tikai markas vai citu kaut ko vienu. To labi var redzēt vecās lauku mājās, kur īpašnieki nav mainījušies. Tagad daudzi krāj kartītes, bet man ir citādas. Paskatieties!”
J.Zvejnieks atver vākus, kādos padomju varas gados pasniedza goda rakstus. Tajos ir Brāļu kapu skatu kartīšu komplekti, pārtikas talonu bloki jeb kartītes, tādas iedzīvotāji saņēma kara gados, kad Latvijā bija vācu karaspēks. Acīmredzot tās saglabātas, ieraujot vēderu, jo vajadzēja atteikties no iespējas nopirkt piciņu sviesta, putraimus, cukuru un citus produktus. Tiesa, tās ir no pēdējā mēneša, kad padzina vāciešus. Pārtikas kartītes derīgas no 1944.gada 4.septembra līdz 1.oktobrim.
Skaistākā – sudraba piecu latu monēta
Jāņa krājumos ir senas un arī nesenas naudas zīmes, piemēram, cariskās Krievijas 500 rubļu banknote ar Pētera Pirmā attēlu un Latvijā 1919.gadā izdota 500 rubļu banknote.
“Toreiz naudu mainīja tāpat kā tagad – par vienu rubli saņēma divus santīmus. Par 500 latiem varēja nopirkt kūti un lopus, bet par 100 latiem – papriecāties Romas pagrabā,” salīdzina J.Zvejnieks.
Viņam ir tautā sauktie “repšiki”, kā arī visas Latvijas monētas. Jānis norāda, ka metāla monētas ir interesantākas nekā papīra naudas zīmes. Turklāt sudraba vai zelta monēta ir vērtība pati par sevi.
“Pirmās Latvijas sudraba pieclatnieks tagad maksā apmēram trīs latus, bet domāju, ka tā vērtība palielināsies un sasniegs piecus latus,” spriež
J. Zvejnieks. Viņš uzskata, ka nav skaistākas monētas. Ar bijušā Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes akceptu izdota patiesi vērtīga 100 latu monēta no 99. proves zelta. To varēja nopirkt par nomināla vērtību, bet tagad tā maksā vairāk.
“Laiks mainās, un mēs maināmies līdzi laikam,” latīniski citē Jānis. Ģimnāzijā viņš mācījās latīņu, angļu un vācu valodu, protams, nevienu neapguva perfekti.
Valodu zināšana filatēlistam palīdz, ja kādu nezina, tad jāmeklē citi orientieri. Jānis var noteikt valsti, tikai uzmetot markai acis. Viņš arī saprata, ko spāniski raksta vēstuļu draugs. Tiesa, atbildes sūta angļu vai vācu valodā.
“Krājēji nav ne dzērāji, ne pīpmaņi. Viņi ir akurāti un precīzi cilvēki. Tomēr neiesaku krāt markas. Šim vaļaspriekam vajag daudz laika,” saka J.Zvejnieks.
