Svarīgākais ģimenē ir atrast vienojošu elementu, lai tās kodols būtu spēcīgs. To droši var sacīt par Kalniņu ģimeni, kas dzīvo Gaujienā “Birznieku” mājās. Viņi spēj atrast saticību un kopā būšanas mirkļus pat ikdienas darbu steigā.
Acis darba nebijās
Raivi Kalniņu dzīves ceļi no Sinoles 1986. gadā atveduši uz Gaujienu, kad mamma pagastā atradusi darbu. Tur pabeigtas pēdējās trīs klases Gaujienas vidusskolā, bet pēcāk Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā viņš izmācījies par automehāniķi, sekojis dienests armijā. Pēc tam izieti autobusa šoferu kursi un ar tā saukto veco “pīli” Gaujienā vadāti skolasbērni. Šis darbs viņam paticis, un veidojies labs kontakts ar bērniem. Iesaistījies arī Jura Kļaviņa vadītajā zemessardzē un darbojies ar jaunsardzi Gaujienā. “Vēlāk pārgāju uz meža darbiem. Tas bija posms, kad naktīs bija jāstrādā un sev atlika ļoti maz laika, taču pa vidu tam iepazinos ar sievu Guntru,” atminas saimnieks Gaujienas pagasta pārvaldē.
Kopā 16 gadus
Guntra uz Gaujienu atnākusi pēc skolas beigšanas no Valkas novada Kārķu pagasta, kad aptiekā vajadzējis darbinieku. Viņa ir farmaceite, strādā Gaujienas aptiekā un brīvajā laikā dejo kopā ar vīru precēto pāru tautisko deju kolektīvā “Jukums”. Patīk dārza darbi, reizēm – arī pasportot. Jau kopš bērnības zinājusi, ka vēlas būt farmaceite, pēc vidusskolas beigšanas uzsākusi studijas Latvijas Medicīnas akadēmijā (tagad Rīgas Stradiņa universitāte). Ar Raivi iepazinušies Gaujienas zaļumballēs un precējušies jau skaistus 16 gadus.
Kļūstot par saimnieku
Tagad Raivis strādā par saimnieku Gaujienas pagasta pārvaldē. Pirms diviem gadiem Apes novadā nodibināta pašvaldības aģentūra “Komunālā saimniecība”, un darbu esot daudz. Pagasta pārvaldē bijuši divi darbinieki, un katram – sava atbildība, tagad aģentūrā viss ir viena cilvēka pārziņā. “Tā ir visa komunālā saimniecība – ūdeņi, kanalizācija un māju, teritoriju apsaimniekošana. Apkures sezonā – kurināšana. To viens cilvēks nevar izdarīt kvalitatīvi. Pietrūkst darba roku, vecās paaudzes darbinieki ir, bet veselība arī ir, kāda ir. Jaunie nenāk strādāt. Dažreiz saproti, ka nevari paņemt darbinieku un zināt, ka viņš tiešām izdarīs, un tu viņam vari uzticēties. Saka, ka nav darba, bet patiesībā jau nav strādāt gribētāju. Meža brigādēs ir vienkāršāk, kaut ko padara, un pietiek. Bet šeit ir grafiks – jāstrādā un jābūt darbā, nevar aizrauties ar visu ko citu. Jāteic, ka kopumā valstī laukos atalgojums ir tikai izdzīvošanas līmenī, tur neko nevar padarīt,” spriež R. Kalniņš.
Iemīlot orientēšanos
R. Kalniņš Gaujienā ir arī sporta darba organizators. Viņš atzīst, ka sports vienmēr ir bijis tuvs, pēdējā desmitgadē par paša un ģimenes hobiju kļuvusi orientēšanās. Taču sākotnēji paticis futbols. “Skolas laikā, kad Rolands Ozoliņš bija sporta skolotājs, futbols saistīja vairāk, orientēšanos pamēģināju, bet īsi nesanāca. Kad sāku strādāt Gaujienas pagasta pārvaldē, kolēģi Viesturs, Ineta jau skrēja. Reiz atceļā no semināra kolēģei vajadzēja piestāt orientēšanās sacensībās “Horizonts”, tad arī es pamēģināju. Trāpījās saprotamāks stigu mežs, un tā nu tas “aizgāja” kopš 2007. gada. Pa drusciņai sākām braukt uz orientēšanās sacensībām “Kāpa”, beigās azartiņš parādījās. Tas ir individuāls sporta veids, kur viss atkarīgs no tevis. Saproti arī, ka daudz ko nesaproti. Mācos visu laiku,” stāsta Raivis. Savukārt sieva Guntra atzīst: “Orientēties es vēl neprotu, neesmu iemācījusies. Taču paskriet sevis dēļ patīk, tad, kad gribas, un tik daudz, cik gribas. Pagājušajā gadā braucu uz jogas nodarbībām.”
Arī bērni sporto
Līdz ar ģimenes galvas iesaistīšanos orientēšanās sportā, virpulī ierauta visa ģimene – arī divpadsmit gadus vecā meita Marta un piecpadsmitgadīgais Austris. Un ne velti, jo jaunieši savās kategorijās sasnieguši ļoti labus rezultātus Latvijas līmenī, iegūstot godalgotas vietas. Savukārt mamma Guntra cītīgi dodas līdzi uz sacensībām un ir lielākais atbalsts ģimenes orientieristiem. “Kur braucām, tur bērni bija līdzi. Austris savas orientēšanās gaitas sāka ap četru gadu vecumu. Abi bērni bija pavisam mazi, klupa un krita, bet tagad pat Latvijas līmeņa mačos parāda labus rezultātus. Tāpēc gribas viņus “bīdīt”, kamēr ir interese. Austris dodas uz Smiltenes sporta skolu, kur apgūst zināšanas kopā ar kvalificētiem treneriem, jo saprotams, ka tētis visas zināšanas iedot nevar. Darbojamies uz visām pusēm, lai būtu izaugsme. Šogad Austris beidza Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolu un septembrī uzsāks mācības Valmieras Pārgaujas vidusskolā,” stāsta Guntra.
Jaunie talanti
Vaicāts, kāpēc Austris iesaistās šajā sporta veidā, viņš saka: “Patīk kompānija, vienmēr var kļūdīties, līdz ar to pēcāk var analizēt un domāt, kam vajadzēja būt citādāk. Lai rezultāti būtu labāki, trenere no Smiltenes sūta grafiku un izlemj, kurp dosimies uz sacensībām. Kaut ko daru tepat – skrienu, vingroju, izpildu dažādus vingrinājumus, peldēšana.” Pēc vidusskolas beigšanas savu nākotni Austris plāno saistīt ar arhitekta vai inženiera profesiju, jo patīkot matemātika, būvniecība un pabeigta arī mākslas skola. “Viņš mums ir ļoti apzinīgs, daudzas lietas dara pats. Iespējams, tas ir pateicoties orientēšanās sportam, jo tur ir jāanalizē. Nevis tikai izskrien, bet pēc tam tiek pārrunāts, kāpēc kļūda radās, lai tā vairs neatkārtotos. Tāpat arī mācībās, šķiet, ir pat pārāk apzinīgs. Nekad nav bijis jādzen mācīties. Mākslas skolā uzvarējis daudzos konkursos, ir perfekcionists. Sēž skolā, zīmē,” saka tētis. 2015. gadā zīmēšanas konkursā Austris Latvijas mērogā ieguvis 3. vietu. Savukārt meita Marta esot sabiedriskāka, aktīvāka un jau no mazām dienām dzied skolas korī, ansamblī, dejo Gaujienas deju kolektīvā. Viņai vajag kustību. Kā paši ģimenē smej, tas laikam no Raivja mammas.
Kā visu paspēt?
Ne velti ģimenē ir tik radoši un talantīgi bērni. Dziesma, deja un sports vijas caur Kalniņu dzīvi – abi deju kolektīvā dejo jau astoņus gadus, vēl Raivis dzied arī Gaujienas tautas nama vīru ansamblī. “Tas droši vien ir tādēļ, ka mamma lika iet mūzikas skolā, zēnu kora klasē. Dziedāšana ir elpošana, dejošana ir citu muskuļu izkustināšana, mežā atkal kas cits, un visā tajā darbojoties saproti – ja dari, vari visu,” stāsta R. Kalniņš. Ģimene atzīst, ka vienmēr kaut kam pietrūkst laika. Raivis teic, ka mājas darbi tiekot paveikti pēdējie, taču izdarīti un vienmēr kopā. Tāpat pagūst būt arī sacensībās, koncertos, mēģinājumos.
Obligāti būt kopā
Kalniņi atzīst, ka sports ievieš skaidrāku prātu un ļauj atslēgties no darbu gūzmas. “Ja vajag “atslēgties”, aizej paskriet, pabrauc ar velo. Ģimenē cenšamies kopā iet uz dažādiem pasākumiem. Mēģinām atvēlēt laiku kopīgām aktivitātēm, kaut brīvā laika ir maz. Plānojam kopīgus pasākumus, kaut vai vienas dienas garumā, uzkāpjot uz velosipēdiem, aizbraucot uz Kalmecu gravām vai Virešiem. Tās pašas sacensības… Svinam visus svētkus, dzimšanas dienas, vārda dienas. Mēģinām arī lielākā radu lokā satikties. Visi ir aktīvi, grūti saplānot, lai visi tiek, bet cenšamies. Mums svarīgi ir pārrunāt lietas un nelaist savā mājā negatīvo. Pieņemam un izturamies ar sapratni viens pret otru. Arī sacensībās Guntra ir līdzi, atbalsta, nofotografē. Jāsaka, viņai ir visvairāk darba, jāgatavo ēst, jāmazgā visas mūsu drēbes,” saka R. Kalniņš.
Cilvēki Gaujienā
“Kopumā cilvēki šķiet nomākti, iespējams, tas saistīts ar situāciju valstī. Nav tā, ka pretī pasmaidīs. Kopumā par daudz ko sūdzas, ka nav izdarīts. Bet bieži vien jājautā, ko pats esi izdarījis, lai būtu labi? Gribas teikt, ka cilvēki mūsdienās ir pat izlutināti, kad visu pienes klāt. Vajadzētu pašiem paskatīties uz lietām un padarīt darbus. Piemēram, talkās, atnāk cilvēki, kas izdara, bet ir arī tādi, kas sūdzas – tur nav labi, tas nav labi, bet paši nepakustēsies.
Tā kā esmu sporta organizators, tiek organizēti dažādi sporta pasākumi, piemēram, smiltenieši atbrauc uz skrējienu Gaujienā, smaida, priecājas, ir prieks parunāties, pasaka paldies par visu. Šeit cilvēki kļuvuši drūmi. Gribētos, lai paši nāk ar idejām. Protams, ir atsevišķi entuziasti, kas palīdzēs un iesaistīsies, bet gribētos, lai gaujienieši kļūtu aktīvāki,” saka Raivis. Guntra piebilst: “ Žēl, ka cilvēku paliek mazāk, un ir arī mazāk aktīvu jauniešu. Kādreiz vairāk sporta laukumā darbojās bērni, bet tagad visa ir mazāk.”
Gaujienu saredz Smiltenes novadā
G. Kalniņa vērtē: “Mums personīgi ir tuvāka Smiltene, un vairāk lietu, ko darām, ir tur.” Arī Raivis to apstiprina: “Es saredzu Apes novadu Smiltenes novadā. Ja tagad vāktu to cilvēku parakstus, kuri vēlas pievienoties Smiltenei, domāju, ka tāpat lielākā daļa vēlētos parakstīties par labu tam. Aktīvi izpaužas tie cilvēki, kuri vēlas kaut ko citu, bet tie, kas jau zina, ko grib, neizpaužas. Manuprāt, valdībai tāpat kartes jau ir sazīmētas, un mēs ar mazu viedokli iespaidot neko nevaram. Grozies, kā gribi, gaujieniešiem visa kustība ir uz Smiltenes pusi. Pat uz citu pusi braukšanas nav, uz Valku vispār nē, ne tur satiksme, ne ceļš. Smiltenē ir sporta skola, veselības aprūpe, tālāk kustībā uz priekšu jau ir Valmiera. Jā, esam “Jukumā”, orientēšanās klubā “Alūksne/ Ape”, ir aktivitātes Alūksnē. Piedalīšos, kur gribēšu, neatkarīgi no tā, vai esmu Apes, Smiltenes vai Alūksnes novadā. Nebūs jau tā, ja būsim Smiltenes novadā, tad tagad skriesim, dejosim tikai tur. Šķiet, ka cilvēki dažbrīd neizprot tās lietas. Ir taču brīva izvēle, dari, kā tu vēlies un kur vēlies,” smaidot savu viedokli pauž R. Kalniņš.
