Teātris un dzīve. Tā nav tikai Somerseta Moema tēma, kas savu atspulgu radusi Jāņa Streiča filmā “Teātris”.
Teātris un dzīve. Tā nav tikai Somerseta Moema tēma, kas savu atspulgu radusi Jāņa Streiča filmā “Teātris”. Ne vien aktieri, bet arī mēs katrs ik brīdi tēlojam kādu lomu. Darbā, mājās, sabiedrībā, draugu lokā un vienatnē. Bieži paši nezinām, kad esam īsti un kad tikai spēlējam. Bet no tā, cik veiksmīgi to darām, cik patiesi esam, ir atkarīga mūsu dzīve.
Alūksnē bija tikšanās ar grāmatas “Vientuļā virsotne” autoriem Liu Guļevsku, Gunaru Treimani un ar aktieri Eduardu Pāvulu. Izdevniecība “Antēra” izdevusi grāmatu par Gunāru Cilinski, ko alūksniešiem reprezentēja, bet saruna izvērtās plašāka. “Dzīve nav teātris, bet teātris ir dzīve. Mēs visi esam aktieri. Tikai viens spēlē vairāk, otrs – mazāk,” uzsver G.Treimanis.
Derībās vinnē šampanieti
Latvijas Radio žurnāliste Lia Guļevska atklāja, ka viņa ar literātu Gunaru Treimani saderējusi, ka uz tikšanos Alūksnē būs ieradušies vismaz 50 cilvēku. Bet G.Treimanis domājis, ka pilsētas svētkos daudzus interesēs citi pasākumi un būs apmēram 10 klausītāju. “Esmu nopelnījusi vismaz divas šampanieša pudeles,” secina L.Guļevska, redzot pilno kinoteātra “Liesma” zāli.
Zvaigznes dienā viņa ierosināja izdevniecības “Antēra” vadītājai izdot grāmatu par Gunāru Cilinski, kam 23.maijā bija 70 gadu jubileja. Tobrīd viņai bija piecas intervijas, ko varēja izmantot grāmatas veidošanai. Tagad grāmata ir izdota. “Tas bija brīnums, jo tā parasti nenotiek, ka tik ātri iznāk grāmata. Taču tas nebija ne naudas, ne pienākuma, bet mīlestības darbs. Un acīmredzot tā tam bija jābūt,” secina L.Guļevska. Tā bija pēdējā iespēja veidot grāmatu par Gunāru Cilinski, jo pagājuši jau deviņi gadi, kopš viņa nav šajā saulē.
Skūpsts bija liktenīgs
“8.janvārī mani aicināja veidot grāmatu par Gunāru Cilinski. Uzskatu, ka to vajadzēja sākt ātrāk, bet esmu vieglprātīgs un tāpēc piekritu. Savukārt Lia Guļevska ir ļoti neatlaidīga, tāpēc dabū cauri to, ko citi nespēj. Un apmēram divu mēnešu laikā tapa grāmata,” stāsta G.Treimanis. 1955.gadā G.Ciliniskis ienāca teātrī kopā ar Jūliju Bebrišu un Oļģertu Šalkoni, un viņus ar ziediem sveica aktrises. “Velta Līne apsveica Gunāru Cilinski un noskūpstīja viņu uz lūpām. Mēs ar Antmani – Briedīti viens otram iebikstījām dunku sānos, un viņš teica, ka “te būs romāns”,” atceras G.Treimanis.
E.Pāvuls norāda, ka G.Cilinskim ļoti nepatika, ka viņu kaitināja, saucot par Līni: “Tad viņš bija dusmīgs, jo atzina, ka tas ir pēdējais pazemojums.” Viņš mudinājis Gunāru stāties partijā, lai “ātrāk tiktu uz augšu”. “Nē, es nestāšos. Man jau mājā viens biedrs ir, teica Gunārs. Tur ir jābūt stingram raksturam,” uzsver E.Pāvuls. Arī viņš izjuta, cik grūti ir nepārtraukti pamatot atteikšanos kļūt par vienīgās partijas biedru.
Izrāde Bastejkalnā
1971.gada 4.decembrī bija lugas “Santa – Krusa” dienas izrāde, kur viss bija veiksmīgi apvienots: režija, dekorācijas, aktieru spēle, pat butaforijas un rekvizīti. “Nolēmām, ka veiksmi vajadzētu atzīmēt. Aizgājām uz kafejnīcu “Luna”, bet negribējās šķirties arī pēc tās slēgšanas. Paņēmām pāris šampanieša pudeles, ko gatavojāmies iztukšot Bastejkalnā,” atklāj G.Treimanis. V.Līne, G.Cilinskis un G. Zemgals bija ģērbušies kažokos, turklāt viņiem bija ar teātra materiāliem piebāzti portfeļi. Acīmredzot tie ieinteresēja divus “aizdomīgus” vīriešus ar noskūtām galvām. G.Treimanim “ieslēdzās baiļu sajūta”, kad viena vīrieša rokā pamanīja nazi.
“Piegāju klāt izskatīgākajam vīrietim un teicu, ka turpat lejā ir policijas un valsts drošības dienesta mašīnas ar cilvēkiem, kas apsargā aktieri, kurš tēlo slaveno Kuzņecovu filmā “Garā stiprie”. Viņi aizgāja, bet mēs arī manījāmies prom, kamēr nav atklāti meli,” saka G.Treimanis.
Ir grūti spēlēt uz skatuves
“Kad tavā priekšā ir skatītāji, tad ir grūti spēlēt. Ir jābūt pilnīgi atbrīvotam, lai varētu sevī uzņemt skatītājus un partneri un tad radīt tēlu. Bet, ja skatītāji uzbudina, tad neko nevar nospēlēt. Mīlestību un dzērumu nevar nospēlēt. Tas vai nu ir, vai nav, tāpēc uz skatuves ir jāmīl,” atzīst E.Pāvuls.
Kad mīl, tad vārdos to pateikt ir grūti. Tāpēc mazmeitām aktieris māca neticēt mīlestības zvērētājiem. “Tur ir tas āķis,” viņš saka.
E.Pāvuls atzīst, ka Gunārs Cilinskis bija viņa draugs, lai gan nezina, vai viņš apgalvotu to pašu. “Man ir tāda sajūta, bet kopā meitās neesam gājuši un arī krogos neesam sēdējuši. Filmējot Cēsīs “Bailes”, kur Gunārs bija režisors, naktī braucām mājās, un ļoti gribējās ēst. Bija jāiet uz restorānu, bet mani nelaida iekšā, jo nebija šlipses. Filmā esmu bārdas rugājiem noaudzis, ” atceras E.Pāvuls.
Kino viss ir pa īstam
Gunāram Cilinskim nepatika teātris. Viņam tāpat kā Eduardam Pāvulam labāk patika kino. “Teātris ir mākslīga māksla. Tas no aktiera prasa visu nemākslotu: sirdi un dvēseli, bet pārējais viss ir mākslots, Lāčplēsim zobens ir no koka, bet tev ir jābūt īstam. Mākslīgais aktierim nepalīdz,” atzīst E.Pāvuls. Aktierim ir divi palīgi – skatītāji un partneri. Turklāt filmā dubļi ir dubļi, mēsli ir mēsli un šņabis ir šņabis, nevis ūdens. Kino viss ir “pa īstam”. “Tāpēc mēs abi mīlējām kino, bet mums pārmeta, ka gribot naudu. Nē, arī kino tolaik maksāja maz. Ja mēs tagad filmētos Amerikā, tad būtu miljonāri,” domā E.Pāvuls.
Bet slava bija: diplomi, goda raksti, goda nosaukumi un medaļas. Nebija jāstāv rindās, kad kaut kas bija “izmests”. Bet viņš tomēr stāvēja. “Stāvu pēc reņģēm Matīsa tirgū. Pārdevēja aicina bez rindas, bet es atbildu, ka stāvēšu, jo teātrī jāspēlē Ļeņins, un viņš arī stāvēja rindā,” joko E.Pāvuls.
Aktieru popularitāte palīdzēja viņam un Gunāram Cilinskim atbraukt uz Latviju no Barnaulas, kad tur filmēja “Zītaru dzimtu”. “Brauksim kopā, jo mūs Krievijā pazīst. Viņš taču bija Kuzņecovs! Es arī tādus plātīzerus komunistus spēlēju,” komentē aktieris. Un patiešām smaidošas biļešu kasieres palīdzēja tikt mājās bez maksas, izmantojot komunistiskās partijas centrālās komitejas locekļu biļešu “broņas”.
Bija vientuļš kā vilks
Grāmatas nosaukums ir “Vientuļā virsotne”. Kārlis Pamše norāda, ka Gunārs Cilinskis nebija vientuļš, bet vienpatis. Viņš varēja izvēlēties, ar ko draudzēties un kur būt. Tomēr vārdam “vienpatis” latviešu valodā ir egocentrisma pieskaņa, kas norāda uz tieksmi norobežoties no visiem. “Kad cilvēks uzkāpj virsotnē, vienalga – zinātnes vai parlamenta kalnā, tad viņš ir vientuļš, pats to negribot. Ja esi daudz paveicis un sasniedzis teātrī, arī esi vientuļš. Tāpēc grāmatas nosaukums ir precīzs,” domā G.Treimanis.
Filmas “Noktirne” režisors Rostislavs Gorjajevs atzina grāmatas nosaukuma “Vientuļā virsotne” izvēli, teikdams: “Viņš bija vientuļš kā vilks.” Vientuļš viņš bija tādā nozīmē, ka nemīlēja “čupošanos” un virspusēju draudzību.
“Skatoties “Bailes”, Gunārs raudāja, pārdzīvojot Pāvula tēlojumu filmā,” atceras L.Guļevska. Viņa norāda, ka nosaukums “atrasts” dzīvās ētikas grāmatā, kas izdota G.Cilinska nāves gadā.
“Atšķirot grāmatu, var saņemt atbildi uz jautājumu. Un tā izlasīju – vientuļa stāv kalna virsotne, ko apspīd pirmie saules stari. Gunars Treimanis teica: “Vientuļā virsotne”, un es sapratu, ka tas ir īstais nosaukums,” saka L.Guļevska.
