Tu ezera kalmē iegājusi un vasaru tur ieaudusi, Dūņās asaras pametusi, lielajā “Kalmē” iekāpusi.
Tu ezera kalmē iegājusi un vasaru
tur ieaudusi,
Dūņās asaras pametusi, lielajā
“Kalmē” iekāpusi.
Ar bērnības brunčiem apsegusies
un pelēkā lakatā ietinusies
Tu sirdī dzīvību ieaudusi, ko
bērniem un mazbērniem dāvājusi.
To vienu – ko māmuļa devusi, tu
godam uguni kūrusi.
Un sauli no dzimtajām ārēm
Tu ieaud nu savās spārēs.
