Bez galarezultāta pagājušajā nedēļā beigusies Alūksnes novada pašvaldības rīkotā diskusija ar iedzīvotājiem par Alūksnes muižas parka akmens skulptūru pārvietošanu. Tā ir arī diskusija par to, vai Alūksnē atvēl vietu mūsdienu mākslai – kādai un kurā vietā, cik nozīmīgi ir latviešu mūsdienu mākslinieku darbi un vai tie nobāl baronu laika atstātā kultūrvēsturiskā mantojuma priekšā?
Sešas akmens skulptūras Alūksnes muižas parkā izvietoja 2001. gadā, kad pilsētā notika III akmens tēlniecības simpozijs “Gadsimtu sasaukšanās”. Pašvaldības ainavu arhitekte Madara Sildega – Mieriņa jau tikšanās sākumā uzsvēra: skulptūras pārvietos, bet vēl jāizprot, kur tām būtu piemērotākā vieta.
“Ja nebūtu iespējams kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanai Alūksnē piesaistīt Eiropas un valsts finansējumu, tad par skulptūru pārvietošanu mēs šodien nerunātu. Pilsētā ir radīti objekti, kas piesaista uzmanību. Pilsētas mērķis ir piesaistīt tūristus. Parkam ir jāspēj konkurēt ar Pilssalu, Tempļakalnu un citiem objektiem novadā, tādēļ parks jāattīsta.
Pašlaik daļa no skulptūrām atrodas parka dienvidu daļā ap Jauno pili, daļa – ziemeļu daļā, kas ir virzienā gar ezeru. Diskusija šobrīd ir tikai par trīs skulptūru pārvietošanu, kas atrodas ziemeļu daļā, kur vēlamies veidot un saglabāt 18. gadsimta ainavu. Arī ainavu arhitekte Kristīne Dreija parka attīstības stratēģijā raksta, ka misija, pārvietojot skulptūras no parka ziemeļu daļas, ir aizsargāt 18. gadsimta ainavu, vienlaikus kalpojot parkam par mūsdienīgu rekreācijas vidi arī alūksniešiem,” stāsta M. Sildega – Miriņa.
M. Sildega – Mieriņa uzsver, ka pašvaldības mērķis ir skaidrot situāciju un radīt Alūksnes muižas parku par ainavu parka paraugu, nevis izrādīt necieņu pret māksliniekiem.
Speciāliste arī atzina, ka nākotnē parkā uzlabos celiņu segumu un ainavu, izstrādās projektu Lujāna drupu teritorijai, peldēšanās vietu “Vējiņš” labiekārtos.
Vairākas vietas
Tiekoties prezentēja vairākus ierosinājumus pārvietošanas vietām – visas skulptūras uz jau minēto Saullēkta dārzu; trīs skulptūras uz parka dienvidu daļu, jo pārējās trīs tur jau atrodas; dažādās vietās citviet pilsētā.
“Par Saullēkta dārzu gan daudzi atzinuši, ka nav izprotama paša dārza nozīme, – pārvietojot tur visas skulptūras, dārzs tiktu atdzīvināts. Saprotams, ka daudziem šāda iecere nepatīk, jo tas ir tālu un nepieejami. Savukārt izvietot skulptūras dažādās vietās pilsētā man kā ainavu arhitektei nešķistu pareizi, jo tad tās būtu izmētātas un vēl vairāk zaudētu savu ideju, ka radītas kā vienots kopums,” viņa saka.
Radīja akcentu
Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētājs 2001. gadā bija Guntārs Bērziņš. Viņš atzīst – skulptūras raksturo to laiku, vietu un radītas kā pilsētas akcents, kā pašlaik pilsētā pietrūkstot.
“2001. gadā finansējums tādā apjomā, kā tagad pieejams un tiek apgūts, netika. Toreiz pašvaldībai bija laba sadarbība ar Latvijas Mākslinieku savienību un Zvārtavu, kas rosināja pašvaldību iesaistīties simpozija norisē ar akmeņu atrašanu un izvietošanu. Piesaistīja populārus māksliniekus. Tiesa, laiks bija ierobežots, lai māk-slinieki īstenotu savas idejas, sasaistot tās ar parka vēsturiskajām norisēm, – varbūt tādēļ šodien ainavu arhitektiem skulptūras šķiet raupjas un līdz galam neizstrādātas. Toreiz tas bija kaut kas radošs un atšķirīgs. Šobrīd daudzas pilsētas ir ļoti līdzīgas. Tolaik tā Alūksnē bija mākslinieciska vērtība, kas rosināja cilvēkiem apmeklēt parku. Tas ir svarīgāk par materiālajām vērtībām. Tad jau mēs varam diskutēt arī par Mātes tēla, Nāras skulptūras un vēl citu objektu atrašanās vietām, bet varbūt roka tomēr neceļas… Turklāt arī tagad parkā viss netiek atjaunots tā, kā bija Fītinghofu laikā,” pauž G. Bērziņš.
Ko liks vietā?
G. Bērziņš uzskata – ja kaut ko noņem, tad jābūt, ko likt vietā, un uzsvēra, ka visās vietās nepieciešams gan senais, gan mūsdienīgais skatījums. “Šīs skulptūras tika radītas konkrētai vietai ar vēsturisku saikni. Ja tiešām tās pārvietotu uz Saullēkta dārzu, kā iepriekš ir izskanējis, tas būtu necienīgi pret šiem māksliniekiem. Ir citas, piemērotākas vietas, bet tur zudīs vēsturiskā sasaiste. 2001. gadā skulptūru izvietošana bija tikai daļa no idejas – bija paredzēts arī radīt pašteces ūdens pieplūdi uz parka augšējo dīķi un ūdens plūsmu uz Alūksnes ezeru. Kādreiz dīķī pretim Putnu paviljonam paštecē tecēja ūdens, kas apgādāja arī Ovālo strūklaku – tagad tā nav. Esmu pārliecināts, ka nevaram iet uz priekšu, ja līdz galam nenovērtējam to, kas mums jau ir,” saka G. Bērziņš.
M. Sildega – Mieriņa uzsver – visu nevar parkā atjaunot vēsturiskajās vietās, jo pilsētas teritorija ir mainījusies. “Piemēram, par Diānas tēlu un Kolumba olu mums šodien nav īsti pierādījumu, ka tie parkā bijuši. Arī tas ir jāsaprot,” viņa saka.
Jāieklausās iedzīvotājos
Alūksnietis Ojārs Vēliņš uzskata – lielākā kļūda ir, ka 18 gadu laikā, kopš skulptūras izvietoja, netika par tām radīta leģenda. “Ja būtu, tā būtu ļoti spēcīga. Pašlaik pašvaldība iestājas par Kristīnes Dreijas koncepciju – kāds cits to noteikti izstrādātu citādāk un ko tad?” saka O. Vēliņš. Tam piekrīt arī G. Bērziņš un secina: kādu redzējumu pašvaldība gribēja, tādu K. Dreija arī to radīja.
“Cik cilvēku uz planētas, tik viedokļu. Nevar parkā skatīt atsevišķi ainavisko vidi un skulptūras. Ja tās tomēr atdala, tad ir pilnīgi vienalga, kur skulptūras pašvaldība izvietos,” domā O. Vēliņš.
Arī alūksniete Sigita Jakobsone uzsver, ka skulptūras ir neatņemama parka sastāvdaļa un vēsture, tādēļ nedrīkst pārvietot. “Vajadzētu vienmēr atcerēties, ka Alūksnei vajag ne tikai tūristus piesaistīt, bet arī saprast vietējos alūksniešus,” viņa saka.
Jāceļ sava pašapziņa
Alūksniete un māksliniece Anita Vēliņa atzina, ka ļoti augstu vērtē visu mantojumu, ko mums atstājuši vācu un krievu aristokrāti, bet šodien latviešiem vajag celt pašiem savu pašapziņu. “Latviešiem ir ļoti zema pašcieņa – profesionālā māksla mums Latvijā ir tikai simts gadus. Vajag celt savu pašapziņu – šīs skulptūras ir mūsu pašu mākslinieku darbi! Kāpēc mēs nemīlam paši sevi, savu tautu, otra darbu? Piemēram, Putnu paviljons parkā ir niķīgas aristokrātes kaprīze – bagātā kundze vēlējās, lai putni tur lidinās, un vīrs, kurš mīlēja savu sievu, to īstenoja. Šodien mēs to vērtējam augstāk nekā Latvijas mākslinieku radītas skulptūras, kas ir arī vides objekti un ļoti noder kā uzskates materiāls, Mākslas skolas audzēkņiem stāstot par mūsdienu tēlniecību. Vai pašlaik pašvaldībai netraucē tas, ka Alūksnes Jaunās pils fonā ir SIA “Valdis” metāla šķūņi? Jādara tā, lai šādas kļūdas turpmāk nepieļautu. Mums vairāk jāņem vērā tas, kā paši jūtamies, nevis tas, ko Rīgā kāds pasaka,” pārliecināta A. Vēliņa.
Vēl domās
Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Arturs Dukulis norāda – katram laikam ir savas prasības. “Parka ziemeļu daļu gribam veidot tādu, kā tā vēsturiski tiešām bija 17. – 18. gadsimtā. Nepiekrītu, ka skulptūras pārvieto uz Saullēkta dārzu, bet atbalstu, ja tās pārvietotu uz parka dienvidu daļu,” pauž A. Dukulis.
Lai gan pašvaldības rīkoto tikšanos apmeklēja neliels iedzīvotāju skaits, tika pausti vērā ņemami viedokļi. Piemēram, ka ziemās parks nav izgaismots, kas liedz to izmantot pastaigām. Ka agrāk pie akmens skulptūrām bija izvietotas informatīvas plāksnītes, bet tagad to vairs nav. Ka finansējumu, ko iztērētu skulptūru pārvietošanai, lietderīgāk ieguldīt parka celiņu seguma uzlabošanā.
M. Sildega – Mieriņa laikrak-stam atzīst, ka iedzīvotāju izteiktie viedokļi ir vērā ņemami. “Pašlaik lēmuma par to, kur, kad un kā skulptūras pārvietot, vēl nav – domāsim, vadoties pēc ceturtdienas tikšanās. Sākotnējais mērķis bija to izdarīt šogad, bet, ņemot vērā iedzīvotāju pretenzijas, visu vēl rūpīgi vērtēsim,” viņa saka.
