Pasaka – šaurā robeža starp vēlamo un esošo, tilts starp divām pasaulēm. Vienā no tām karalienes tronī iecelta mīlestība, otrā – cerētās laimes vietā tikai gaistošas pieneņpūkas.
Baltais un melnais, izmisums un gaviles, ieguvumi un zaudējumi – divas pasaules, kuras caurvij tavu un manu dzīvi, divas galaktikas kā sašķeltas plaukstas, kurām savienoties vienā veselā – tikai lūgšanā savai esībai.
Nokļūt no vienas pasaules otrā ir bīstami, grūti, pat sarežģīti, un tāpēc jau ir šis drošības tilts – pasaka.
Pastiepju roku pretī brīnumdarei un speru pirmos soļus sev nezināmajā. Nav ne baiļu, ne nedrošības, jo pasaka ļauj noticēt princesei sevī, pasaka ļauj saskatīt brīnumu vietās, kurām agrāk vienaldzīgi gāju garām. Izrādās – saules zeltā grimstoši pieneņu lauki grezno gan karaļu pilis, gan raganas būdu, košās magonēs izlīst sāpju un prieka biķeris, veldzējot visus trīs tēva dēlus, un zvaigžņu atspulgus avotā nenogurdama skaita Sniega karaliene.
Eju smaidīdama, ieelpodama, izbaudīdama katru mirkli, atsaucos katrai gaismas notij, uzgavilēju katram krāsu akordam, noglāstu katru akmeni savā ceļā, jo zinu – neviens tilts nav bezgalīgs, un pēdējie desmit, simts vai piecsimt soļi (cik labi, ka mēs to nezinām) būs jāpārvar nežēlīgā realitātē bez drošības balstiem – bez tiltu sargājošām margām.
Kad pasaka beidzas, Pelnrušķīte salāpa zelta kurpīti ar birstošu ābeļziedu – tik plānu un gaistošu kā cerība – un iet tālāk. Saudzīgi sperdama soļus, ar asaru sadiegdama trauslo ielāpiņu, bet iet, un smaids viņas lūpās nenodziest, jo atrastā princese sevī nekur nepazudīs. Un tagad ir gluži vienalga – sagaidīs to tilta galā princis vai ne, pelnos savu dzīvi viņa vairs neapraks.
Kad pasaka beidzas, varde, skūpstu nesagaidījusi, laiski nožāvājas un apmierināta pazūd ūdensrožu līcī, kur katra lapa pazīstama, jo tad jau pasaulei būtu jāaiziet bojā, ja cilvēki mestos bučot vardes kaut kādas iedomātas laimes dēļ. Un labi, ka purva valdniecei tie aiziet garām, ka viss ir un paliek pa vecam.
Kad pasaka beidzas… divas pasaules satiekas manī kā putna spārni – izplesti lidojumam. Debesis aicina, apsolīdamas ilgāku uzturēšanos mākonī – tajā pašā, mums labi zināmajā – ar sudraba maliņu, un spārni zib rakstā, sākdami jaunu pasaku.
