Vai tu esi vēlējies kādreiz atgriezt pagātni? Nē, ne lai kaut ko labotu, bet… lai kaut ko paturētu…
“Dievs, piešķir man rāmu garu,
Lai samierinos ar to, ko nespēju
grozīt,
Piešķir drosmi grozīt to, ko
spēju,
Un gudru prātu izšķirt, ko varu
un ko ne.”
Vai tu esi vēlējies kādreiz atgriezt pagātni? Nē, ne lai kaut ko labotu, bet… lai kaut ko paturētu…
Mēs tik izmisīgi pieķeramies cilvēkiem, priekšmetiem vai situācijām, ka pazaudējam šodienu, un viss tikai tāpēc, ka esam pazaudējuši samierināšanās spējas.
Ir viegli teikt – samierinies, bet to ir tik grūti izdarīt. Grūti… Šis vārds mūs biedē, jo grūtības bieži vien pavada sāpes, bet sāpes… Kam ir bailes no sāpēm? …Ak, mums visiem tik daudz vēl jāmācās…
Grūtības nav analogas neiespējamībai. Izklausīsies banāli, bet visur var saskatīt izeju. Pat ja jūs to neredzat – tā ir! Tā ir… jūs vienkārši to neredzat!
Ne vienmēr varam paturēt to, ko vēlamies. Mēs nevaram sev kādu piesiet, bet mums to gribas izdarīt! Ko darīt? Cīnīties? Jā, bet kad vairs nav jēgas? Jā! Jācīnās, kamēr vēl var, bet…pPar ko? Par to, kuru (ko) nekad sev nepiesiesi? Tad atliek tikai samierināties. Samierināties un nenožēlot…
Pagātne neatgriežas… Skarbi? Nē, patiesi. Un tur nav par ko sūkstīties. Raudāt? Jā, paraudāt jau var vienmēr… paraudāt par to, ka cerības tik ļoti spēlējas ar mums. Ak, jā! Cerība! Ar to laikam arī ir jābeidz šis stāsts, jo cerība maina visa stāsta būtību. Tā maina visu pat tad, ja ir akla.
