Kristaps Olders, slēpošanas instruktors Alūksnieši ir prātīgiLai pasargātu sevi un citus no traumu gūšanas, vēlams apgūt vispirms slēpošanas tehniku vai vismaz censties ieklausīties cilvēkos, kuri paskaidro, kā jāuzvedas uz kalna. Lai negūtu nopietnas traumas, vēlams apgūt, kā krist vai vēl labāk – kā nobremzēt, lai kādu neievainotu. Tātad, ja cilvēks dodas kalnā, vispirms jāpārliecinās, vai ir skaidrs, cik tas viss var būt bīstami, nākamais – jāsāk ar nelielu iepazīšanos ar trasēm un slēpošanas apstākļiem. Vēlams instruktora pavadībā apgūt pamatzināšanas slēpošanā vai snovošanā un tikai pēc tam doties patstāvīgi uz kalnu. Domāju, ka alūksnieši ir prātīgi cilvēki arī uz kalna. Bieži traumu pamatā ir pārgalvība, alkohols un savu spēju pārvērtēšana. Pamata traumas ir dažādi mežģījumi, sasitumi. Jāatzīst gan, ka šoziem nopietnas traumas gūtas mazāk nekā citkārt. Runājot par krišanu, gribu atgādināt, ka krist vajadzētu vairāk uz sāniem un izvairīties no citu priekšmetu pakļūšanas zem ķermeņa. Iesaku lietot ķiveres, aizsargus, kā arī, braucot pa trasēm, neklausīties austiņās mūziku, kas ir patīkami, bet novērš uzmanību un rada bīstamu efektu pašam braucējam. Raimonds Lapacinskis, snovbordists
Pats guvis vairākas traumas
Pats galvenais pirms braukšanas ir kārtīgi iesildīties, izstaipīt visus muskuļus un locītavas. Tad arī pašam būs siltāk, jutīsies brīvāk un nebūs stīvuma sajūtas ķermenī, kas ļoti traucē braukt. Jālieto aizsargi, pats galvenais ir ķivere. Inventāram jābūt tehniski labā stāvoklī, lai slīdvirsmā nebūtu robu, kas var traucēt veikt manevrus. Zābakiem kājās jābūt pietiekami ciešiem, lai necilātos papēdis, tas apgrūtina kontroli pār dēli vai slēpēm. Uz kalna jau pirmkārt pašam jāizvērtē savas spēju robežas, netaisīt pārgalvīgus lēcienus, nebraukt tādā ātrumā, kad pašam jau zūd kontrole pār dēli vai slēpēm, tas bieži arī noved pie traumām ar savu pārgalvīgo rīcību. Un jāatceras, ka ir arī citi, kas atpūšas uz kalna. Mana pieredze ar traumām ir diezgan bēdīga. Esmu guvis traumas gan sacensību laikā, gan treniņos. Nesakopta tramplīna dēļ esmu guvis smadzeņu trīci, meistarības trūkuma un pārgalvības dēļ esmu salauzis pēdu, kā arī vienkārši neveiksme un nelīdzena piezemēšanās bija par iemeslu apakšdelma lūzumam. Tā kopš 2006.gada pārstāju trenēties, piedalīties sacensībās un tagad braucu tikai savam priekam.
Anna Kārkliņa, studē medicīnu
Politiķu solījumi
nesakrīt ar darbiem
Patiesībā es vienmēr esmu bijusi pārsteigta par kalnos valdošo kārtību vai precīzāk – nekārtību. Tas ir haoss – katrs brauc, kā un kur viņam labāk tīk, vispār nerēķinoties ar citiem atpūtniekiem. Iespējams, pieredzes bagātiem slēpotājiem un snovotājiem tas problēmas neizraisa, bet mazāk pieredzējušiem ir ko bīties. Manuprāt, šādās atpūtas vietās ir arī par maz instruktoru. Pāris instruktori nespēj apkalpot visus nezinošos, un tad nu tā arī sanāk, ka kaut ko tikai nedaudz iemāca un tad turpinās nekontrolējama patvaļa. Traumas rodas vai nu pārgalvības, vai prasmju trūkuma dēļ. Ja trauma gūta pārgalvības dēļ, tad esi vien pats vainīgs, bet visvairāk žēl to, kas traumas gūst ne savas vainas dēļ. Tu vari būt ļoti prātīgs, piesardzīgs, bet kāds tevi tik un tā var “nonest no kājām”. Man tā ir gadījies. Labi, ka guvu tikai sasitumus un nekas nopietns nenotika.
Otrs, kas mani izbrīna – gūstot traumu, cilvēki paši jūtas kā ārsti un nosaka sev vainu. Ir tādi, kas vispār nenovērtē situācijas nopietnību un domā, ka ir tikai stipri sasities, lai gan pēc tam izrādās, ka bijis iekšējs lūzums. Uzskatu, ka pēc katra spēcīgāka kritiena tomēr ir jāatrādās mediķim.
